local-stats-pixel

Pasaku ezers2

76 0

Izvilkums no turista apraksta.

Bijām nolēmušas doties apskatīt vienu no skaistākajām vietām Slovēnijā – Bled ezeru. Tas atrodas Slovēnijas Ziemeļ-rietumu daļā. Tas ir glaciālās un tektoniskās izcelsmes, Platība 1,45 km2. Dziļākā vieta 30,6 m. Vieta gleznaini skaista (par to vari pārliecināties bildēs pašā raksta apakšā). Kā Simba klints korē, pār Bled ezeru un pilsētiņu noraugās viduslaiku pils.

Ezers apskauj Bled salu uz kuras atrodas skaista 17.gs. celta baznīca, kuru iecienījuši pārīši, kas tajā rīko kāzas. Tiesa gan līgavainim jābūt spēcīgam, jo pieņemts, ka tam līgava jāuznes pa uz pili vedošām kāpnēm. Tām ir 99 pakāpieni. Cilvēki uzskata, ka, ja līgavainis nespēj savu līgaviņu uzstiept pa šīm kāpnēm, tad tas nav viņas cienīgs. Tiesa ir atļauts apstāties un atpūsties, taču līgava nedrīkst pieskarties kāpnēm. Challange accepted!

Visapkārt ezeram, kā jau ierast šādās vietās, iespējams iznomāt laivas. Vai nu tādas, kur tev pašam jāairējas, vai ar „airētāju”. Tāpat visapkārt ezeram izvietotas vairākas kafejnīcas. bāri un restorāni.

Mēs uz Bled, kas atrodas 55 km attālumā no Ļubļanas izdomājām doties ar līdzīgu sistēmu kā LV, kad kāds tevi paķer pa ceļam. Šādam nolūkam izveidota arī mājaslapa.

Atradām kādu, kas dodas uz Bled un sarunājām doties turp 10 no rīta. Iepriekš jau „iečekojām” vai laika apstākļi būs piemēroti šādam braucienam. Solīja saulīti. no rīta pamodāmies, bet laukā viena migla, tā, ka neko nevar redzēt. Atcelt jau par vēlu, posāmies ceļam. Auto iepazināmies ar šoferīti, izrādījām mūzikas skolotājs, kas brauc uz Bled mācīt bērnus. Pēc kādas pus stundas ceļā, pēkšņi, ne no kurienes uzradās saule un migla bija pagaisusi it kā nemaz nebūtu bijusi. Rādījās, ka būs brīnišķīga diena.

Nonākušas galā, pa taisno devāmies uz ezera pusi un jau pie pirmajām laivām sākām „fočēties”. Ejot tālāk pamanījām daudz, daudz pīles un arī gulbjus. Izlēmām, ka jāiet atpakaļ uz veikalu un jāpaņem maizes kukulis, ko iebarot putniņiem. Sacīts, darīts! Pēc 10 min bijām jau atpakaļ un barojām pīles. Salaidās tāds bars, ka tur vajadzētu kravu ar maizi. Bet mēs noturējāmies un visu neizbarojām, atstājām arī kaut ko gulbjiem, kas plunčājās citā vietā. Devāmies tālāk.

Zem kāda krūma, nu ne gluži, pie galdiņa stāvēja kāds vīrietis un sieviete. Kad gājām garām viņi mūs uzrunāja un mums, kā vienmēr vajadzēja teikt, „Sorry! In English only.” (Piedodiet! Tikai angliski.). Nu tad viņi, protams, sāka savu sāpi stāstīt angliski. Vācot parakstus rehabilitācijas centram, kur alkoholiķi un narkomāni ārstējas. Nodomājām, kāpēc gan neparakstīt. Ķērāmies klāt un kad bijām tikušas līdz kādai trešajai ailītei, tur pēkšņi jāieraksta naudas summa, ko tu vēlies ziedot. A, mēs negribējām ziedot. Mums neko neteica, ka viņi vāc ziedojumus. Tāds apjukums neliels bija. Vīrietis jau sāk tur bubināt, ka 10 eiro tā ir viena diena viņam rehabilitācijā. Mēs iedevām kopā 5 eiro un aši gājām prom.

Tad mēs nokļuvām līdz gulbjiem. Bija vecie un jaunie. Izbarojām vēl kādu šķēli. Aizmirsu iepriekš pateikt. Mēs tur barojām tās pīles un kaut kāds turku, laikam pārīts uz mūsu pievilināto pīļu fona sāk „fočēties”. Nav jau žēl, protams, bet tagad kad bijām pie gulbjiem šie atkal mums seko un atkal taisa bildes ar mūsu pievilinātajiem gulbjiem. Prieks palīdzēt! Cerams, labas bildes sanāca. Vēl gabaliņu tālāk pabarojām vēl gulbjus. Viens jauniņais bija tik izsalcis, ka izleca krastā un nāca man no rokām raut maizi ārā. Sabijos. Vēl gabaliņu tālāk, kāds vecais gulbis bija nolēmis mēģināt kaut ko izlūgties restorānā, bet kad nācām garām tad sāka mums sekot, taču diemžēl maize bija beigusies. Tad nu gājām vien tālāk.

Nākamais mērķis bija doties uz pili kraujas pašā augšā. Šis kāpiens prasīja kādas 10-15 min, slapjas muguras un vēlāk sāpošas kājas. Tikām līdz pilij. Ieejas maksa kaut kādi 6 eiro laikam bija, ar studentu apliecību lētāk, bet man tur iepriekš bija gadījusies ķibelīte, par kuru laikam nestāstīju, tāpēc man nebija studenta apliecības līdz.

Negribējās maksāt pilno summu. Ārkārtīgi skopa esmu palikusi uz šādām lietām. Un vispār apnikušas jau tās pilis. Visas tādas pompozi mākslīgas, kas tur vispār gribēja dzīvot? Man patīk vienkāršāk. Protams, skaisti un tā, bet kur es likšos, ar tām atmiņām par simts dažādām pilīm? Tāpat aizmirsīšu kura ir kura. Nastja ar nevarēja izdomāt grib vai negrib iet iekšā. Tā nu, neiegājām.

Toties mēs nejauši atradām ideālāko vietu, kur pie Bled ezera pavadīt laiku, īpaši saulainā un siltā dienā, kāda bija šī. Apgājām apkārt pilij, lai no otras puses mēģinātu noķert kādu labu kadru un tad es ieraudzīju tādu klints pleķīti, kur var uzrāpties un sēdēt. Tā nu, mēs tur abas divas uzrāpāmies. Pavadījām tur kādu stundu, ja ne vairāk taisot bildes, video, vienkārši sauļojoties un vērojot ķirzaciņas. Vēl atradu kādā klints spraugā zīmīti, ko atstājis kāds, kas šeit pirms mums sēdējis. Diemžēl nebija neviena rakstāmā ar, ko papildināt ierakstu. Salocīju un ieliku atpakaļ.

Turpinājām ceļu apkārt ezeram. Izbaudījām skaisto ainavu un svaigo gaisu, kā arī saules siltos starus. Pa ezeru no salas līdz sauszemei un atpakaļ braukājās, cik sapratu glābēju laiva – „hovercrafts” – gaisa spilvena laiva. Pa ceļu gar ezeru braukājās mini vilcienbuss (jo tam bija riteņi kā auto). Nonācām līdz tādai kā kora skatuvei, kas vērsta pret ezeru. Nespēju pat iedomāties cik fantastiski burvīgi tur skanētu „Saule, pērkons, Daugava”. Krēslā. Ar svecītēm visapkārt.

Tad piestājām, kādā bārā/restorānā, lai nogaršotu Bled ezera tradicionālo krēmkūku. Ja sākumā tas gabaliņš likās tāds maziņš par 3 eiro, tad uz beigām gribējās, lai būtu ņēmušas vienu uz abām. Šķebināja drausmīgi. Bet pati kūka, kaut kas līdzīgs Napaleona kūkai. Kārtainā mīkla un putukrējums. Ar jokainu sajūtu vēderā, devāmies tālāk. Bijām jau pus ezeru apgājušas.

Tālākajā ceļā vairs nekā interesanta nebija, kā vienīgi cits skata leņķis uz pili kraujas galā un salu. Pēc kādas pus stundas bijām atkal kur sākām. Meklējām, kur ir autobusa pietura. Atradām. Pētījām, pētījām sarakstu. Nebija vairs neviena autobusa. Domājam, kā tā var būt? Pajautājām kādai tantei kā tikt atpakaļ uz Ļubļanu. Sāka stāstīt, ka drīz būs autobuss līdz vilciena stacijai un, ka tālāk varam ar vilcienu braukt. Tad pamanījām, ka sarakstam ir turpinājums otrā lapā. Kurš gan to būtu iedomājies? :D Līdz autobusam bija ilgi jāgaida, tāpēc domājām, ka brauksim tad ar vilcienu. Kad nokļuvām stacijā, izrādījās, ka arī līdz vilcienam ir jāgaida kāds laiciņš. Iegājām kādā bārā, jo gribējās ēst. Es izvēlējos, bet Nastja kā mazs neizlēmīgs bērns 10 min domāja, domāja un beigās pateica: „Es neko neēdīšu.”

Vilciens tāds foršs, kupejās sadalīts, kluss, nekratās. Aizmigu pa ceļam. Negribējās ārā kāpt.
Cerams, neko neaizmirsu. :)

P.S. Kāds mums teica, ka Bohinj ezers un tā apkaime ir vēl skaistāka. Vēl neesam tur bijušas. Bet es gribu redzēt kaut ko vēl skaistāku.

« 1  2  3  4 »
76 0 2
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Sāku lasīt un nevarēju uzreiz aptvert kāpēc tik skaisti raksti, bet pa starpu it kā krieviski lamājies, tikai lasot talāk sapratu, ka ezeram ir tāds mūsu ausīm divdomīgs nosaukums. Raksts patika, no manis + !!!

4 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt