Lai dzīvo Bauska un riteņsezona! Uzreiz brīdinu, ka šis raksts ir pilnīgi bezjēdzīgs un nekādā ziņā nav izglītojošs. Mani vienkārši ik pa retam pārņem nesaprotama vēlme ar kādu padalīties.
Sēpiju izmantoju, jo laikam krāsām vēl neesmu īsti gatava. Varbūt tāpēc, ka man īstenībā pat nepatīk pavasaris. Bet man ļoti patīk kā pavasarī smaržo gaiss. Lai gan, man vispār gaiss patīk. Bet ne par to...
Nonsenss uz pedāļiem.5
Vakars nenāk viens. Tas nāk ar trulu blenšanu griestos un nepārvaramu slinkumu dzīvot tālāk. Un tādos brīžos vajag beidzot uzvilkt bikses un doties uz garažu pēc sava braucamā.
Mans mīļotais ritenis un manas dārgās (vairāk gan emocionālā izpratnē) adi-pats botas, esiet pazīstami.
Pirms sākt savu foto-tūri izlēmu no sākuma izmest pāris km mazu riņķīti pa manis pašas iebradātu lauku ceļu trasīti. Šī bilde uzņemta brīdī, kad jau atgriežos pie civilizācijas drošās krūts.
Checkpoint No1. Tā ir mūzikas skola. Ehhh, daudz labu atmiņu. Bet tā jau nav jūsu darīšana. Toties notiņa smuka, pie tā arī paliksim.
Upju te ir daudz. (Tāpat kā kapu. )
Uz šī kalna savu spēku un pārākumu ir pierādījis neviens vien jaunēklis un dāma. Tas, kurš var nobraukt lejā nepieskaroties bremzēm un augšā uzmīties, nenokāpjot no riteņa ir dienas varonis.
Šīsdienas morāle? Ir šausmīgi kaitinoši visu laiku kāpt nost no riteņa, lai izvilktu telefonu un uzņemtu bildi.
Šis mazais varonis atstāja kaunā daudzus skeptiskus prātus, kuri teica, ka tādam štruntam te nav ne vietas, ne nākotnes. Par brīnumu, vai par spīti? Par to vēl vietējā inteliģence diskutē, bet stalti stāv jau trešo sezonu.
Jaunuzceltais rātsnams. Vispār pēdējos gados te daudz kas tiek uzpucēts, ja sanāk Rīgā aizķerties izgāk nekā plānots, atgriežoties var arī piedzīvot dažu labu pārsteigumu.