Jau 3. daļa ar tulkotiem stāstiem no sērijas "Nokaunies!". Neuztraucies, šīs nebūs kārtējās 70 rakstu garās sērijas. Un vēl, daži spoki man ieteica izveidot rakstu sēriju "Nokaunies!", kurā stāstus būtu iesūtijuši paši spoki. Ja tev ir kāds apkaunojošs stāsts, ar kuru tu vēlies dalīties, pm man. Garantēju anonimitāti. Un par tiem stāstiem, kurus varat iesūtīt- jābūt stāstam, nevis divrindītei un ja es jau kaut kur tādu būšu lasījis iepriekš ( jābūt paša stāstam, nevis nokopētam no interneta resursiem), ignorēšu, kā arī neaizmirstam par cenzūru!
Nokaunies! #318
705
9
Pirms satiku savu mīļo sieviņu, es biju viens no tiem, kas savu dzīvi balstīja uz vienas nakts sakara attiecībām. Gandrīz katru trešo dienu satikos ar citu sievieti un toreiz tas mani nemaz nesatrauca. Biju iepazinies ar kādu blondīni. Visu darīju kā parasti- glaimi, uzlūgums, randiņš un sekss. Toreiz laikam maķenīt par daudz biju iedzēris un mazs ko atcerējos no tās nakts beigām. Pamodos viens un ieraudzīju blondīnes atstāto atvadu zīmīti ar telefona numuru. Iegāju dušā un jau sāku mazgāties, kad mani sāka uztraukt liela nieze zem jostasvietas. Nomazgājos, un aizgāju uz istabu, sāku ģērbties, kad man atkal sāka niezēt. Nobrīnījos un sāku pētīt kas par problēmu. Es no šoka pārakmeņojos. Pa manu kaunuma apmatojumu skraidīja mazi prusaki- kaunuma utis un es nezināju ko iesākt. Sākumā iedomājos noskūt apmatojumu, bet ilgi apdomādamies nolēmu aiziet uz aptieku un nopirkt kādas zāles pret šiem parazītiem. Tā arī izdarīju un aizgāju uz aptieku. Iegājis aptiekā es redzēju, ka tur ir pilns ar cilvēkiem, tas laikam no tās gripas, kas plosījās pa pilsētu. Sagaidījis savu rindu es klusi noliecos uz pārdevēja pusi un klusi viņam iečukstēju, ka vēlos nopirkt zāles pret kaunuma utīm. Šķiet, ka pārdevējs saprata manu teikto un sāka kaut ko meklēt, bet tad pēkšņi pagriezās uz otru pusi un uzbļāva asistentam, lai tas palīdzot atrast zāles pret kaunuma utīm. Protams, to dzirdēja visi tie ļaudis, kas stāvēja rindā aiz manis. Tas bija pats apkaunojošākais brīdis manā dzīvē. Es nezināju ko ieskāt-gaidīt, vai bēgt prom. Sārts kā balons es tomēr izlēmu nogaidīt un beigās tiku pie zālēm. Jāatzīst, ka zāles nepalīdzēja un vēlāk man nācās noskūt savu apmatojumu. Šoreiz man izdevās un es tiku vaļā no saviem biedējošajiem „iemītniekiem”.No tā brīža, es kļuvu mazliet piesardzīgāks un neilgi pēc tam atradu savu topošo sievu.
Mēs ar Moniku bijām trakulīgs un saderīgs pārītis. Arī guļamistabas lietās viss gāja kā pa diedziņu. Tā bija diena pirms valentīndienas, kad izlēmām doties uz Detroitu pie Monikas vecākiem. Ieradušies Detroitā nodomājām apskatīt vietējos veikalus un sapirkt vecākiem dāvanas. Staigājām, līdz Monikai savajadzējās uz tualeti. Iegājām nelielā tirdzniecības centrā, kurā bija daži nelieli veikaliņi. Ieraudzījām arī tualeti un Monika steigšus ieskrēja tajā. Pie tualetes es ieraudzīju nelielu stendu, kurā tirgoja pieaugušajiem domātas konfektes dažādās formās un citas tamlīdzīgas lietiņas. Likās, ka ledene locekļa formā varētu būt savdabīga dāvana Monikai tauvojošajā valentīndienā un es to nopirku. Ieraudzījis Moniku nākam no tualetes puses, es steigšu noslēpu savu dāvanu vienā no iepirkumu maisiņiem un vēlāk par to pavisam aizmirsu. Sapirkuši dāvanas devāmies pie Monikas vecākiem. Viss notika kā ierasts, sasveicināšanās, kopējas vakariņas un tad Monika teica, ka aizies pēc pārsteiguma. Viņa atnāca ar diviem maisiņiem, kuros bija dāvanas vecākiem un pasniedz tās viņiem. Tēvam dāvanas bija pirkusi Monika, bet es savukārt- dāvanas mātei. Tēvs maisiņu nolika pie krēsla, bet māte steigšus steidzās apskatīties maisiņa saturu. Sākumā viņa izvilka dekoratīvo sveci, tad porcelāna eņģeli, bet tad ledeni, kuru par kuras eksistenci es biju pavisam aizmirsis. Monikas mātei iepletās acis, arī tēvs ar Moniku pēkšņi pārstāja runāt. Viņi visi kā sarunājuši uz manis skatījās ar ieplestām acīm. Es jutos kā pēdējais izvirtulis un ļoti nosarku. Kādu brīdi valdīja klusums, līdz es sāku izskaidrot šo pārpratumu. Pēc kādam 20 minūtēm es beidzot biju pārliecinājis, ka šīs ir viens liels pārpratums. Visi sākām smieties un turpinājām vakariņas, bet es nespēju beigt sarkt. Nākošas dienas vakarā devāmies atpakaļ uz mājām, bet pirms aizbraukšanas Monikas māte man ausī iečukstēja, ka viņa nebūt nav apbēdināta par dāvanu. Tas mani tik ļoti šokēja, ka es nesēju nomierināties līdz pat pusnaktij.
Manā dzīvē bija pienācis brīdis, kad es kļuvu ļoti nervoza, jo paliku par vienīgu sievieti starp visām manām draudzenēm, kura vēl nebija atradusi savu otru pusīti. Biju tik izmisusi, ka sāku savu otro pusīti meklēt internetā. Jau pēc kādas nedēļas biju atradusi puisi, ar kuru sāku sarakstīties un jau pēc neilga laika mēs sarunājām tikties vietējā restorānā. Pēc visas zināmās informācijas mans atrastais puisis bija nācis no turīgas ģimenes. Randiņš sākās kā pēc manu sapņu scenārija. Viņš atbrauca pie manis ar savu melnu Mersedesu. Mazliet izbrīnīja tas, ka viņš vēl nebija atradis savu otro pusīti. Tālāk jau mēs atradāmies restorānā un pasūtījām ēdienu. Pasūtījām zivi, salātus, protams, arī vīnu. Runājāmies par dzīvi, interesēm, ģimeni, kad man pēkšņi sagribējās šķaudīt. Prasīju, vai viņš nevar man padot salveti, bet tajā mirklī, kad viņš centās man to pasniegt es nenoturējos un smagi nošķaudījos. Ak, ko es esmu izdarījusi, es nodomāju pēc tam, kad ieraudzīju, ka esmu apšķaudījusi viņa roku un viņa ēdiena šķīvi. Nezinu kāpēc, bet mani tas ļoti uzjautrināja un es sāku skaļi smieties, tomēr pēc kāda laiciņa atskārtu, ka puisim smiekli vis nenāk. Viņš truli uz mani skatījās ilgu brīdi un es sāku piesarkt no kauna. Valdīja kapa klusums, līdz viņš pēkšņi ierunājās, ka aizmirsis par svarīgiem biznesa darījumiem un steidzās notiesāt maltīti, lai ātrāk varētu doties prom. Žigli paēdis, viņš izsauca viesmīli un paprasīja rēķinu. Man viņš iedeva 20 dolāru banknoti un teica, ka tas taksim, tad izvilka no sava uzvalka iekškabatas papīru un pildspalvu un ātri uzskricelēja savu tālruņa numuru, ko ātri pasvieda man uz iztraucās no restorāna. Atbraukusi mājās es mēģināju viņam piezvanīt un atvainoties par starpgadījumu restorānā, bet klausulē man atbildēja, ka tāds numurs neeksistē. Arī internetā es viņam rakstīju, bet viņš man neatbildēja. Pagājuši jau vairāki gadi, bet es joprojām esmu vientuļa.
Arī pirms šī atgadījuma es zināju, ka esmu mēnessardzīgs, taču tad tas izpaudās kā nevainīgas pastaigas pa savu istabu, sliktākajā gadījumā pa gaiteni. Biju izaudzis līdz koledžas gadiem un man pienācās ievākties savas izvēlētās koledžas kopmītnēs. Par nežēlu, man nācās dzīvot vienā istabiņā ar diviem datornūģiem, kuri pat uz poda sēdēdami bija ieurbušies savos datoros. Ar laiku es pie tā pieradu un nelikos nezinis par viņu nakts rosību pie datoriem. Tā nu gāja dienas, līdz biju nonācis līdz dekādes gala kontroldarbiem. Vēsture- tā bija mana vājā vieta un pirms kontroldarba es visu nakti sēdēju pie grāmatām mācoties. Pagulēt sanāca kādas 40 minūtes un es neizgulējies devos uz skolu. Kontroldarbs bija sarežģīts, bet cerēju uz normālu vērtējumu. Tā nu es pēc gandrīz negulētas nakts miegaini pavadīju savu atlikušo dienu, līdz pienāca laiks miegam. Bija ļoti karsts un es izdomāju, ka gulēšu bez apakšveļas (sliktākā ideja manā mūžā) un tā arī aizmigu. Kādas šausmas mani pārņēma, kad es pamodos. Izrādās, ka es atkal pa miegam biju staigājis un izgājis ārā no savas istabas līdz pat galvenajam gaitenim un tur arī pie kāpnēm atkal aizmidzis. Apkārt es redzēju apmēram duci kopmītņu iemītnieku, kuri uz mani skatījās un smējās. Kāds pat bija uz mana vēdera uzrakstījis „shaggy”. Tajā brīdī es vēlējos, kaut es izgaistu, bet tā nenotika. No tā laika, es koledžā ieguvu iesauku pinkainis.
Tajā laikā man bija problēmas ar lieko svaru un tādēļ mani bieži ķircināja. Toreiz man ļoti lielas simpātijas radīja jauno kaimiņu meita Klāra. Es bieži gāju viņai garām un mēs sasveicinājāmies, bet man bija pārāk mazs pašnovērtējums, lai es uzdrošinātos uzsākt sarunu ar viņu. Ilgi centos pārvarēt sevi un uzaicināt viņu uz randiņu, līdz es uzzināju, ka viņa ar savu māti apmeklē vietējo trenažieru zāli. Domādams, ka jāizmanto izdevība, arī es sāku apmeklēt šo iestādi. Devos uz turieni pirmdienās uz sestdienās, tajās pašās dienās, kad to darīja mana simpātija. Pienāca liktenīgā pirmdiena. Kā jau ierasts, sāku ar skrejceļu un redzot, ka Klāra ir pavisam netālu no manis, pārgalvīgi palielināju skrejceļa ātrumu. Iespējams, ka tieši tādēļ es paklupu un noslīdēju pa visu skrejceļu. Liekas, ka viens neveikls misēklis, kuru es spētu aizmirst, ja tikai es krītot nebūtu ietriecies Klāras mātes kājās, kā rezultātā viņa krita un atsita savu galvu pret manu celi. Es piecēlos un nezināju ko iesākt, arī Klāras māte piecēlās un manā priekšā viņas labā acs burtiski vai pampa aizvien lielāka. Es biju sagādājis savas simpātijas mātei zilumu zem acs un sev lielu apkaunojumu no apkārt esošajiem cilvēkiem. Pēc tās reizes man bija kauns paskatīties acīs Klārai un viņas mātei. Klāras ģimene pārcēlās un es tā arī neuzaicināju viņu uz randiņu, bet iespējams, ka tā arī ir labāk, jo jau divus gadus dzīvoju laimīgi ar savu sievu un meitiņu.
Tev patiks šie raksti
