Laukos dzīve stipri stresaināka kā pilsētā, sevišķi, ja ir liellopi. Darba diena sākas četros no rīta - tīrīšana, slaukšana, barošana, tad visas cūkēdienu vārīšanas, tad izkapti rokā un uz lauku pļaut sienu līdz pusdienas laikam, tad govis jālaiž kūtī, jo dunduri, pēcpusdienā, kad zāle apžuvusi, var to grozīt un vālot, zārdot gubās. Siena iekšā vešana šķūnī vēl dramatiskāka, jo jāstrādā temperatūrā virs 40 Celsija grādiem, un vēl jākaisa sāls, kas saēdas sasvīdušajā ādā. Vakarpusē izkapts jākapina, lai atjaunotu asumu. Ziemā it kā vieglāk, bet jāpaspēj darbi, kam vasarā nav laika, piemēram, ēku un tehnikas remonti, jāgādā malka. Miegam var atvēlēt maksimums 4 stundas diennaktī. Ar laiku pierod, bet jārēķinās, ka laukos nav atvaļinājumu un brīvdienu, jāstrādā ir nepārtraukti. Protams, ja ir visa tehnika, ir vieglāk, bet naturālajā saimniecībā, kas nodarbojas gan ar augkopību, gan lopkopību, un minimāli pelna, ja vispār pelna, ir ļoti grūti savākt tehniku visiem darbiem. Pilsētā, kur strādāju vienā darbā pilnu slodzi, otrā pusslodzi, un vēl studēju, man liekas pilnīgs kūrorts!