Lielākā daļa dziļi nedomā. Tas ir kā lāsts, ja neprot izmantot, bet kā svētība, ja prot.
Dažreiz gan ir jāļaujās stulbībām un dzīvei, citādi sāks kļūt skumji tikai domāt par dzīves īstenībām.
Vajag darīt un reizēm būt vienkāršākiem - arī no manas rūgtās pieredzes, kad grūti atrast draugus/noturētues darbā pārāk dziļi domājot.