Vecā dvēsele mirst, to nogalina. Bet nāve ir tikai sākums un es dzimstu no jauna. Daudz laika pavadot mākslā, baisais notikums un zaudējums aizmirstas. Uz audekliem līst manas dvēseles asinis. Šādi es iemācos zīmēt un mīlēt to, kas agrāk nepatika.
Reklāma
Reklāma
Glezna ir mana, tagad stāv dzīvoklī pie sienas. Attēlotā pilsēta ir Pročida no.Itālijas.
Reklāma
Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts
Aiz tāliem.ciemiem kumeļš netiks jūgts.
Un.jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumšu kliedēs.
Prieks Jāņus naktī neatnāks pat lūgts.
Un rokās savīs zieds, tikko plūkts.
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs.
Bez laika kokiem.augļi nokritīs.
Būs par nastu tas kas ir un tas kā nava.
Pats zemes.dziļums taujāts paliks kluss.
Jo pārvērtusi ūdens avotus par vērmelēm
Būs NODEVĪBA tava!
/Eduards Virza/
Šis dzejolis parāda arī mūsdienu cilvēku.jūtas, ne tikai 1940. gada
Tev patiks šie raksti
