Izlaists-2007.gadā attēlots sniegavīrs ar slotu. Ziemeļu puslodes rietumu kultūrā sniegavīrs ir Ziemassvētku un ziemas simbols, kas bieži attēlots Ziemassvētku apsveikuma kartītēs. Sniegavīru velšanas tradīcijas aizsākumi meklējami viduslaikos Eiropas pilsētu ielās. Kūstošs sniegs ir obligāts šā procesa priekšnoteikums. Sniegavīra rotāšanā ir daudzas gadiem veidotas metodes, parasti degunam izmantojot burkānu vai koka gabaliņu, acīm - ogles, pogām - akmentiņus vai zariņus, bet rokās liekot spieķi, nūju vai slotu. Par galvassegu bieži kļūst spainis vai katls, reizēm tiek lietotas arī pašu drānas. Pasaulē vislielākais zināmais sniegavīrs tapis 1999. gada februārī ASV, bet prieku ikvienam, sevišķi bērniem, sagādā katrs sniegavīrs - gan tradicionālās formās veidots, gan pavisam mazs un tomēr dūšīgs. Sniegavīra aiziešana atstāj miklumu acīs un gaidpilnas pavasara nojautas. Monētas reversā sniegavīrs ar šallīti ap kaklu un spaini cepures vietā tur rokā slotu kā sava čakluma un darbošanās prieka apliecinājumu.
Izlaists-2008.gadā attēlots skursteņslauķis Laimes nesējs, veiksmes simbols - tas, protams, ir skursteņslauķis! Ar spožām pogām rotātais melnais kamzolis, melnais cilindrs un raksturīgie darbarīki veido neaizmirstamu tēlu. Skurstenis ir ceļš, pa kuru no mājas izkļūst sārņi un sodrēji. Katra pavarda siltumam un drošībai vajadzīgs sargs, kas ļauj liesmām būt gaišām un draudzīgām. Uguns varas atblāzma tās drošā ceļa sarūpētāja grūtā darba augļiem pievieno brīnumdzirksti - sapņu piepildīšanās apsolījumu. Seja atplaukst smaidā katram, kas savā ceļā sastop jumtu valdnieku, un jau tas vien dienu dara gaišāku. Bērnības atmiņas, pasaku tēls, dzirksteles, kas mirdz kā zvaigznes, stāsts par labām domām un labiem darbiem... Gadumija ir brīnumu gaidīšanas laiks. Lai skursteņslauķim pietiek laimes, ko dāvāt ikvienam no mums!
Izlaists-2009.gadā uz šīs monētas attēlots Nameja gredzens. Viens no populārākajiem baltu rotu atdarinājumiem ir Nameja gredzens - gan rotkaļi, gan arheologi, gan rotu nēsātāji lieto šo jēdzienu konkrēta gredzena veida apzīmēšanai. Visbiežāk šo gredzenu redzam vīriešu pirkstos, bet to labprāt nēsā arī sievietes. Gredzena oriģināli atrasti latgaļu teritorijās un Daugavas krastu pilskalnos. Nameja gredzens ir samērā rets atradums, jo tā izgatavošanai bija un joprojām ir nepieciešams rūpīgs un lietpratīgs rotkaļa darbs, un, domājams, arī maksa par to nebija maza, jo gredzeni parasti tika veidoti no sudraba. Ar zemgaļu vadoņa Nameja vārdu šo gredzena veidu sāka saistīt 20. gs. 30. gados, kad Daugmales pilskalnā tika atrasti divi šādi gredzeni un to sāka plaši atdarināt un nēsāt. Gredzena popularitāti un tā nosaukuma rašanos veicināja arī A. Grīna romāns "Nameja gredzens" un L. Liberta gleznotais Nameja portrets - mākslinieka iztēles auklējums. Taču pats Namejs laikam gan šādu gredzenu nebija pat redzējis - senkapos atrastie gredzeni datēti ar 12. gs. vai vēlākais 13. gs. sākumu, kad Namejs vēl nebija dzimis, bet viņa dzīves laikā šādus gredzenus vairs nenēsāja. Turklāt tā bija latgaļu rota, kuru zemgaļi nelietoja un kuras atradums Daugmales pilskalnā skaidrojams ar to, ka šeit senatnē krustojās daudzu tautību amatnieku un tirgotāju ceļi. Taču tautas apziņā, vēsturei savijoties ar teiku, radusies leģenda, un svarīga ir ideja, nevis precīzie gadskaitļi un vēsturiskā patiesība. Nameja gredzens kļuvis par latvietības zīmi, un, jebkurā pasaules malā sastopot cilvēku ar šādu gredzenu pirkstā, pazīstam savējo - pat ja viņš ir citas tautas pārstāvis, pat ja viņš pats Latvijā nemaz nav bijis, gredzens liecina, ka viņu kaut kas saista ar šo zemi.
Izlaists- 2009.gadā attēlota izgreznotas Ziemassvētku eglītes attēls. Egles ir mūžzaļi skuju koki, kas veido piekto daļu no Latvijas mežiem. Egle aug līdz 120 gadiem un sasniedz 40 m augstumu. Lai gan tās mūža ilgums var pārsniegt 300 gadu, bieži vien eglītei lemti vien daži no tiem, bet arī iespēja dāvāt cilvēkiem daudz prieka. Saudzējot dabu, arvien biežāk svētku rotā tērpjam ne vairs mežā atrastas, bet gan speciāli audzētas vai pat mākslīgās eglītes. Jau piecus gadu simtus Latvijā veidojusies un izkopta tradīcija greznot eglīti. Tiek uzturēti gan seno latviešu saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos, čigānos, kura sākas pēc Mārtiņiem un turpinās līdz pat Meteņiem, gan kristīgā Ziemassvētku gaidīšanas un svinēšanas tradīcija. Egle kristietībā simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvi, degošas sveces eglē - Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā. Rīgā par godu Kristus dzimšanai egle ar ziediem pirmo reizi izgreznota un sadedzināta pirms 1510. gada Vastlāvjiem. Par šo Melngalvju brālības aprakstīto notikumu jau vairākus gadus astoņās valodās liecina piemiņas plāksne Rātslaukuma bruģī. Šī informācija ietverta arī Lielbritānijā veidotajā Ziemassvētku arhīvā. Kristīgajā pasaulē Ziemassvētku eglītes tradīcija vispirms izplatījās vācu zemēs, tad Lielbritānijā, ASV un citur. Svētku prieks, kas saistīts ar atvadām no vecā gada un ar jaunā gada sagaidīšanu, nes līdzi arī dvēselisku mieru un attīrīšanos. Tas dara mūs vienotus, liek vairāk rūpēties par katru, kam pietrūcis veiksmes. Eglīte ar spīguļiem un iedegtām svecītēm zaros ir simbols, kas palīdz rast kopīgu ceļu uz mieru, saticību un labu prātu.
Izlaists-2010.gadā attēlots krupja attēls. Krupja vārdu Latvijā nes trīs krupju dzimtas pārstāvji (parastais, raibais un smilšu krupis) un divu citu bezastaino abinieku kārtas dzimtu pārstāvji - brūnie varžukrupji, kā arī sarkanvēdera ugunskrupji, kas aizsargājami tāpat kā smilšu krupji, kuri 2007. gadā iekļuva gada dzīvnieka godā. Krupju izskata īpatnības, spēja briesmu brīdī izdalīt sekrētu ar nepatīkamu smaku, metamorfoze attīstībā no kurkuļa ir daudzu ticējumu pamatā. Krupjiem raksturīga aktivitāte naktī un lietainā laikā, tāpēc to pārvietošanos dienas gaišajās stundās zinātāji jau izsenis saistīja ar lietus tuvošanos. Senie latvieši krupi uzskatīja par Piena mātes radījumu, kas, lai govis būtu pienīgas, jāgodā, atstājot trauciņu ar pienu. Arī Mājas gars varējis parādīties kā krupis, tāpēc istabā un laidarā turēti un baroti krupji. Īpaša dievība - Gausu māte - parādījusies krupja izskatā un, aplēkājot ēdienu, piešķīrusi tam sātu. Krupis ir auglības nesējs - tautasdziesmās tas nes ūdeni alus darīšanas rituālā, viņa klātbūtne vairo ražu. Līdzīgi zalktim krupis bijis svētības nesējs lopiem, tāpēc to sargāja ticējums, ka, rupuci nositot, govīm notrūkstot piens, ka tam, kas krupi sit, rokas kā krupis paliek... Savukārt, ja krupim trīs reizes apkārt apejot, tad laimējoties. Šoreiz krupim uzticēta tieši šī misija - nest laimi un svētību ikvienā mājoklī, kur nauda tiek tērēta ar apdomu.
Izlaists- 2010.gadā attēlots pakavs ar galiem uz augšu. Daudzas tautas visā pasaulē jau kopš seniem laikiem pakavu uzskata par veiksmes nesēju un mēdz to pienaglot virs durvīm vai arī nēsāt līdzi pakava veidā izgatavotu amuletu. Šāds uzskats veidojies viduslaikos, kad pakavu izgatavošana maksāja visai dārgi un liela veiksme bija pakavu vienkārši atrast. Cittautu folkloras pētnieki pakava simbolisko nozīmi mēdz saistīt ar tā pusmēness formu (pagānu mēness dievietes simbolu), materiālu, no kā tas izgatavots - dzelzi, ko uzskatīja par īpaši spēcīgu metālu, kas atvaira raganas un dēmonus. Kalējiem piedēvēja pārdabiskas spējas, jo viņi prata apstrādāt dzelzi. Turklāt zirgs gandrīz visās pasaules kultūrās bijis mīlēts un pat dievināts dzīvnieks, simbolisks spēka un vitalitātes iemiesojums.
izlaists-2010.gadā attēlots pakavs ar galiem uz leju. Laimi gan nesot tikai atrasts, nevis pirkts pakavs, turklāt vien tāds, kuru jau valkājis zirgs. Ja pakavu piestiprina pie mājas durvīm vai sliekšņa, nāks nauda un māju neapmeklēs ļauni spēki un zagļi, bet, pie kūts durvīm piesists, tas gādās, lai mājlopi labi aug un dod ienesumu. Pasaulē domas dalās par to, vai pakavs pie durvīm jāpiestiprina ar galiem uz augšu (lai laime no pakava neiztecētu) vai uz leju (lai laime ielītu mājoklī). Latviešu folklorā sastopams gan viens, gan otrs uzskats: ja pakava gali vērsti uz augšu, laime nāks no debesīm, ja uz leju - no zemes. Īpašās apgrozības monētas kaltas divējādas, lai laime nāk pretī ikvienam.
Izlaists-2011.gadā attēlots alus kauss. Jāņu nakts ugunskurs izgaismo gada īsāko nakti un liek ieklausīties latviešu tautasdziesmā: "Dzerait, brāļi, kausiem alu, Lai aug mums rudzi, mieži..." Paaudžu paaudzēs uzturot līgošanas tradīciju, nekad netiek aizmirsts viens no šo svētku simboliem – alus kauss. Tā senākais līdzinieks Eiropā ir izrakumos Vācijas teritorijā atrastā alus krūka, kas darināta ap 800. g.pr.Kr. Mūsdienās alus kausus veido dažāda lieluma un no visdažādākajiem materiāliem gan praktiskiem nolūkiem, gan kā suvenīrus un īstus mākslas darbus. Piemēram, Cēsu 800 gadu jubilejā pilsēta, kurā pirmajā Baltijas reģionā 1590. gadā atklāja alus ražotni, saņēma AS "Cēsu alus" dāvātus trīs mākslinieka Aivara Kerliņa no akmens darinātus alus kausus. Lielākā daļa alus kausu tomēr iepazīst savu vārda devēju.Alus pēc ūdens un tējas ir trešais izplatītākais dzēriens pasaulē. Jau Ēģiptes piramīdas celtnieku dienas devā bija trīs trauki ar alu. Arī latviešu zemniekam, kalpojot muižā, dienā pienācās stops alus (1.2 litri). Mūsdienās latvieši alus dzeršanā tomēr mazliet atpaliekot no lietuviešiem un igauņiem. Lai gan alus vēsture ir gandrīz tikpat sena, cik cilvēka prasme audzēt miežus, un glabājas rakstītās un zīmētās liecībās jau tūkstošiem gadu, tā receptes vienmēr mainījušās un attīstījušās, klasiskos komponentus (iesalu, ūdeni, raugu un apiņus) bagātinot ar dažādām piedevām (medu, muskata vīnogām, safrānu, rozmarīnu, mirtēm, viršiem, vērmelēm, pelašķiem u.c.). Eiropā izsmalcinātākie aldari un čaklākie recepšu glabātāji bijuši mūki, ko nevārīta ūdens vietā lietotais alus pasargājis no slimībām un stiprinājis. Hronikās starp pirmajiem mūkiem, kas darīja alu, minēti benediktīnieši Sanktgallenes klosterī Šveicē, kur alus darītava iekārtota 820. gadā. Ķīmiķis Luijs Pastērs Francijas-Prūsijas kara laikā meklēja iespēju uzlabot fermentācijas procesu, lai radītu alu, kas pārāks par vācu alu. Šie atriebības alku raisītie pētījumi palīdzēja uzlabot alus kvalitāti, izvēloties piemērotāku raugu. Alu uzskatīja par tonizējošu, dezinficējošu un spēkus atjaunojošu dzērienu, tāpēc 18. gs. un 19. gs. sākumā slimnīcās zāles deva dzert kopā ar alu. Pat ASV t.s. sausā likuma laikā (1919–1933) tika atļauts tirgot gaišo alu ar nelielu alkohola saturu (2.75%). Alus palīdzot pret bezmiegu, savukārt sapnī skatīts, dzerts vai darīts alus esot lietus vēstnesis.
Izlaists-2011.gadā attēlota piparkūku sirds. Katra saimniece zina, ka piparkūku mīkla jāgatavo labu brīdi pirms Ziemassvētkiem, lai tā iestāvētos un katrs miltumiņš uzsūktu sevī raibo garšvielu buķeti, bez kuras šis svētku kārums nav iedomājams. Turklāt tikpat svarīgas kā recepte gatavošanas procesā ir arī labas domas, gaiša svece un sirsnīgs, uzticams sabiedrotais garšvielu smalcināšanai un mīklas degustēšanai. Ievērojot visus nosacījumus, cepšanas laiks būs iedvesmas pilns un mājīgs un pašas piparkūkas – bezgala gardas. Piparkūkas ir unikāls kārums. Grūti iedomāties citu konditorejas izstrādājumu, kuru var pagatavot, izmantojot tik daudz dažādu recepšu. Tās ceptas jau gadu tūkstošiem, un katrai saimniecei padomā savi noslēpumi. Lielas, mazas, karaliski greznotas un pavisam vienkāršas, mīļiem vārdiem aprakstītas vai mīļumu pašas sevī nesošas – tās uzrunā gandrīz katru un rada svētku sajūtu arī tad, ja Ziemassvētku eglītes un pārējo šiem svētkiem raksturīgo atribūtu tuvumā nav, un pat tad, ja no pipariem palicis tikai vārds, kas savulaik aptvēra visas svešzemju garšvielas. Piparkūku sirds, protams, ir visu piparkūku karaliene un ne tikai Ziemassvētkos. Daudzi romantiski stāsti sākušies ar smaržīgu piparkūku sirdi gadatirgos un citās sanākšanās, kur tā palīdzējusi uzrunāt iecerēto, kad vārdi šķituši par skaļu. Piparkūku sirds kā pateicība par labu darbu vai atbalstu un arī svētku rotājums, pašdarināts prieks un mākslinieka iedvesmas izpausme. Mēs katrs esam aizkustināti, saņemot mīļu roku dāvātu no piparkūku mīklas radīto kārumu, kurš liek sajust ko vairāk par garšīgu našķi. Un savā reizē ne mazāk aizkustināti jūtamies, tādu dāvādami.
