Vampīrs (no ungāru vārda vámpír ) ir folklorā vai mitoloģijā sastopama mītiska būtne, kas pārtiek no asinīm un tajās esošās enerģijas.
Vampīrs lielākoties ir atdzīvojies miris cilvēks. Vampīriem bieži piedēvētas arī dažādas brīnumainas īpašības, piemēram, pārdabisks fiziskais spēks un ātrums, spēja pārvērsties par dzīvniekiem, ietekmēt laikapstākļus u.tml. Dažu tautu kultūrās vampīri attēloti arī kā dēmoni vai dzīvnieki (re kā radās tās sikspārņu leģendas)
Folklorā vampīri ir nemirstīgi un bieži apciemo savus dzīvos radiniekus (labie),bet ir arī tādi vampīri, kuri izraisa nāvi un postu savā kādreizējā dzīvesvietā (sliktie).
Atšķirībā no mūsdienām koncepta, vampīri šajos folkloras stāstos nēsā līķautus un viņu miesa ir melnīgsnēja ar sārtu seju.
Taču kopš 19.gs. valda uzskats, ka vampīri ir bāli un miesās vāji (acīmredzot pēc B. Stokera darba nākšanas klajā).
Plaši terminu "vampīrs" sāka pielietot 18. gs., kad Rietumeiropā ieklīda māņticība no reģioniem, piemēram, no Austrumeiropas un Balkāniem,kur jau pirms tam bija plaši izplatītas leģendas par šo tēlu.
Līdz ar māņticīpas pastiprināšanos,Eiropā sākās masu histērija un bija konstatēti, kad līķus uzdūra uz mietiem caurdurot to sirdis, ieliekot tiem mutē prāvus akmeņus (lai nevarētu iekost). Neizpalika arī apsūdzības vampīrismā - Elizabete Batorija.
