Uguns ir degšanas process, kura rezultātā izdalās daudz siltuma, veidojot atklātu liesmu. Uguns uzturēšanai ir vajadzīgas 3 lietas - skābeklis vai cits oksidētājs, augsta temperatūra un degtspējīgas vielas, kas parasti ir organiskas vai citas ķīmiskas vielas, kas spēj viegli oksidēties (respektīvi, ir reducētāji). Ja šīs vielas ir vienkopus lielā daudzumā, tad var rasties nekontrolējama uguns izplatīšanās jeb ugunsgrēks. Cilvēks, iemācoties kontrolēt uguns izplatīšanos un uzturēt degšanas procesu, ieguva pārākumu pār bīstamiem dzīvniekiem un dabas procesiem, un kļuva par dabas valdnieku. Jau paleolītā cilvēki iemācījās iegūt uguni, kas uguns apdzišanas gadījumā ļāva tiem atkal tikt pie uguns.
Uguns izmantošanaUguns izmantošana deva dažādas priekšrocības cilvēku sabiedrībā.
Uguns radītais siltums ļāva dzīvot teritorijās, kur valdīja aukstas ziemas un cilvēki nebija pielāgoti šādiem aukstumiem. Uguns izstarotā gaisma ļāva pagarināt cilvēku darbību arī tumšajā diennakts laikā. Pārtikas apstrāde ar uguni ļāva paplašināt pārtikas sortimentu. Vārot augu un dzīvnieku barību, tika neitralizētas augu un dzīvnieku indes, kā arī pārtika tika dezinficēta. Uguns pasargāja cilvēkus no plēsīgiem un bīstamiem zvēriem, jo tiem ir instinktīvas bailes no uguns. Uguns tika lietota arī medībās. Izdedzinot aizaugušus brikšņus, veidojās atklātas teritorijas, kurās bij vieglāk nomedīt. Ar lauksaimniecības attīstību ar uguni sāka līst mežus un veidot līdumus. Ogles savukārt noderēja kā dabīgs mēslojums. Ar uguns palīdzību iemācījās kausēt metālus, kas deva iespēju no akmens laikmeta pāriet uz bronzas un dzelzs laikmetu. Attieksme pret uguniUguns milzīgā nozīme cilvēku dzīvē radīja uguns pielūgšanas kultus un uguns izmantošanu reliģiskos rituālos. Savukārt, bīstamība, darbojoties ar uguni, liek audzināt bērnos uzmanību pret uguni. Lielā mērā tas atklājas arī latviešu tautasdziesmās un folklorā.
