Šoreiz tikai bildes
Neko negribu pateikt, tikai skatos kas notiek apkārt.
Cilvēks un daba.
Daba un cilvēks.
Dzīve ir dzīve, grozies kā gribi - visādi ir neērti 
Nevienu negribu aicināt kļūt par veģetārieti. Bet, tā sajūta, kad saņemot pasniegto ēdienu, un no atmiņas izroc attēlu ar to dzīvo radību, kas atrodas uz tava šķīvja - ir mulsinoša!
Ir visai vienkārši to pieciest, ja runa ir par moluskiem, vai zivīm. Bet ja ieskatās acīs raksta priekšpēdējā attēlā - tad tas ir visai nepatīkami! Ko darīt? Tā tas dabas pasaulē ir nolikts, viena dzīvā radība ēd - citu.
Vienkārši ir tad, kad viss, kas ir uz šķīvja, patiešām tiek apēsts, bet kas tu to izmēt atkritumos ?!
Nezinu, vai tad, kad čūska ierij trusi, vai viņai arī rodas kādas domas, atskaitot tās, kas ir - apmierinājums par izdevušos dienu?
P.s Ja kādam šķiet, ka daļa teksta ir lieka, un komentāri zem attēliem ir muļķīgi, lūdzu atvainot! Tā ir nodeva Spoku rakstu ievietošanas noteikumiem - ir jābūt vismaz 200 'vārdiem'!
