var jau saķert galvu rokās, kliegt, griezties, taisīt pašnāvību.. Bet beigās taču uzvar stiprākie, vai ne tā?
Es vienmēr biju vēlējusies nomirt. patiešām. mana dzīve nelikās normāla, likās, ka esmu neveiksminiece. Līdz vienai liktenīgai naktij, kad patiešām biju uz robežas starp dzīvību un nāvi. Un tad cīnoties pēc gaisa, es vairs nevēlējos mirt. Es vēlējos dzīvot, ieraut plaušās gaisu, un nomierināties. Vārdos nav izsakāms tas, cik pārbijusies biju domājot par to, ka varu nomirt. Tagad es to atceros, un man sāp, jo manis te šodien varēja nebūt....