
Mums jāņem nauda par to, ko mums tāpat patīk darīt. Mums jādara mūsu darbs pat tad, kad tas liekas pretīgi. Praktiski katrs uzskata par pienākumu mums nesamaksāt. Mūs biežāk, kā jebkuras citas profesijas pārstāvjus, nežēlīgi lamā. Mūs nicina gan augstākā, gan zemākā sabiedrība... Un kāds velns man lika kļūt par programmētāju???

Nakts mežā. Līst. Iet vīriņš, pagalam nosalis un nobijies. Ierauga melnu automašīnu. Apskatās salonā- neviena. Pārbauda rokturi - durvis atveras. Vīriņš drebinoties iekāpj iekšā. Neviena nav. Pēkšņi mašīna sāk lēnām braukt, bet pie stūres joprojām neviena. Bailēs sastindzis viņš ierauga - logā parādās roka, pagroza stūri un pazūd. Aiz ceļa līkuma parādās māja ar tumšiem logiem, auto apstājas pie vārtiņiem, salona durvis atveras un dobja balss jautā:
- Ko Tu te dari?
- Braucu...
- Brauc?! Es te ... viens pats ... stumju, bet viņš, ziniet – brauc!!!