Stāsts par ozolu, kurš savedis kopā neskaitāmi daudzus pārus.
Šis, iespējams, ir romantiskākais koks pasaulē14
Der Bräutigamseiche jeb Līgavaiņa ozols ir sens koks netālu no Eutinas pilsētiņas Vācijā. Šis koks saveda kopā pārus vēl krietni pirms Tinder parādīšanās. Tiek lēsts, ka šī ozola dēļ tikušas noslēgtas vairāk nekā 100 laulības. Šis ir vienīgais koks pasaulē, kuram piešķirta sava pastkastīte.
Arī šodien cilvēki cer atrast savu otru pusīti, samaksājot vien par pastmarku.
Tajā atrodamas vēstules no Marijas no Brandenburgas, no vīrieša, kuram patīk dejot, no Heiniha no Saksonijas, kurš meklē ceļojumu partneri, no Liu no Ķīnas, kura meklē kādu vācu sievieti, kura vēlas sev ķīniešu draudzeni.
‘’Tajā visā ir kaut kas romantisks,’’ saka 72 gadus vecais Karls Heinzs Martens, kurš vēstules kokam piegādājis 20 gadu garumā. ‘’Internetā iepazīties, iespējams, ir vieglāk, jo atliek tikai izfiltrēt vajadzīgās īpašības. Bet šis koks... Tā ir patiesi skaista nejaušība. Liktenis.’’
Ozolam tikušas sūtītas vēstules no sešiem kontinentiem, neskaitāmām valstīm arī valodās, kuras pats Karls nav sapratis. Viņš skaidro, ka, lai gan šodien par koku zina teju visa pasaule, pirms 130 gadiem tas bija noslēpums, kurš vienoja divas mīlošas sirdis.
1890.gadā kāda vietējā meitene vārdā Minna iemīlējās jaunā šokolādes ražotājā Vilhelmā. Minnas tēvs aizliedza meitai satikties ar Vilhelmu, tāpēc abi jaunieši slepus apmainījās vēstulēm, paslēpjot tās koka dobumā. Gadu vēlāk Minnas tēvs tomēr ļāva meitai precēt Vilhelmu, un abi mīlnieki salaulājās 1891.gada 2.jūnijā zem šī paša ozola zariem.
Šis skaistais mīlasstāsts ātri izplatījās, un vientuļie vācieši sāka sūtīt mīlas vēstules ozolam. Ozolam tika adresētas tik daudzas vēstules, ka 1927.gadā Vācijas pasts ozolam piešķīra savu pastkastīti un iekļāva to pastnieka maršrutā. Pie ozola tika pieslietas trepes, lai ikviens varētu uzkāpt līdz dobumam un izņemt vēstules.
Vienīgais ozola nosacījums ir tāds, ka, ja esi atvēris un izlasījis vēstuli, uz kuru nevēlies atbildēt, noliec vēstuli atpakaļ vietā, lai uz to varētu atbildēt kāds cits.
Ozols saņem aptuveni 1000 vēstuļu gadā. Lielākā daļa tiek saņemtas vasarā. Šķiet, ka tieši šajā gadalaikā cilvēki alkst iemīlēties visvairāk.
Tām sievietēm, kuras jau ir noskatījušas vīrieti, bet vēl nav piesaistījušas viņa uzmanību, pilnmēness naktī esot jāapiet trīs reizes ap šo ozolu, visu šo laiku domājot par savu iecerēto bez runāšanas un bez smiešanās. Tad pēc gada notikšot kāzas.
Nu jau vairāk nekā 90 gadus sešas dienas nedēļā sniegā, lietū, vējā un tveicē pastnieks dodas uz ozolu un piegādā tam adresētās vēstules. Tā esot pastnieka mīļākā dienas daļa.
Pa šiem gadiem esot bijuši arī cilvēki, kuri gaida pie ozola, lai pārliecinātos, vai tiešām vēstules tiks piegādātas. Dažiem tas šķiet pārāk neticami.
‘’Šajos 20 gados, kuros piegādāju vēstules kokam, ir bijušas vien 10 dienas, kurās neaiznesu tam nevienu vēstuli. Ir bijušas pat dienas, kurās piegādāju tam 50 aploksnes,’’ atceras Karls.
1958.gadā jauns vācu kareivis vārdā Pīters Pamps nonāca pie ozola. Viņš iebāza roku tā dobumā un izvilka papīra gabaliņu, uz kura bija vien vārds un adrese. Viņš nolēma atbildēt šai Margaritas jaunkundzei. Pati Margarita šo vēstuli rakstījusi nebija. To viņas vietā izdarīja pašas draugi, jo zināja, ka Margarita pati nekad uz to nesaņemtos. Pīters un Margarita sarakstījās veselu gadu, līdz kamēr Pīters saņēma drosmi doties pie viņas un iepazīties klātienē. 1961.gadā pāris apprecējās un tūlīt svinēs jau 60.kāzu jubileju.
1988.gadā Karls piegādāja ozolam vēstuli no kādas 19gadīgas Austrumvācijas meitenes Klaudijas, kura meklēja vēstuļdraugu. Rietumvācijas fermeris Frīdrihs Kristensens vēstuli atrada un nolēma viņai atbildēt. Viena vēstule pārvērtās 40 vēstulēs, un pāris iemīlējās. Gandrīz divu gadu garumā viņus vienoja vien vēstules, jo satikties nebija iespējams. Kad mūri nojauca, abi satikās un iemīlējās. Viņi apprecējās 1990.gada maijā.
‘’Zinu vismaz 10 laulības, kuras tikušas noslēgtas ozola dēļ. Viena no tām izceļas visvairāk.’’ Tā komentē Karls.
1989.gadā kāds vācu šovs jautāja Karlam, vai viņš pats ir sastapis savu mīlestību ozola dēļ. Viņš atbildēja, ka ne. Dažas dienas vēlāk, piegādājot ozolam pastu, viņš ievēroja zīmīti, kuru kāda sieviete vārdā Renāte bija adresējusi ozola pastniekam. ‘’Es vēlētos ar Tevi iepazīties. Tu esi mans tips. Šobrīd arī es esmu bez otras pusītes.’’
‘’Es viņai piezvanīju. Saruna bija diezgan neveikla, bet mēs ātri vien satikāmies. 1994.gadā mēs apprecējāmies zem šī paša ozola zariem. Un esam kopā joprojām.’’