Iedvesmojoši stāsti 1. daļa11

Ielūgums

Mani neinteresē, kā tu nopelni iztiku. Gribu zināt, pēc kā tu ilgojies un vai uzdrošinies sapņot, lai piepildītu savas sirds ilgas.
Mani neintetesē tavs vecums. Gribu zināt, vai tu riskētu izskatīties pēc muļķa mīlestības, savu sapņu un tā piedzīvojuma dēļ, kas ir dzīve.
Mani neinteresē, kuras planētas ir harmonijā ar tavu mēnesi... gribu zināt, vai esi atradis savu skumju avotu, vai dzīves nodevības likušas tev atvērties vai arī esi ierāvies sevī un noslēdzies, baidoties atkal piedzīvot sāpes.
Gribu zināt, vai tu spēj just līdzi sāpēm - vienalga, citu vai paša, nemēģinot tās slēpt, kliedēt vai vērst par labu.
Gribu zināt, vai tu spēj izjust prieku - vienalga, citu vai paša... vai spēj neprātīgi dejot un ļaut, lai līksme piepilda tevi līdz pirkstu galiņiem; vai spēj nebrīdināt, lai uzmanāmies, lai esam reālisti vai atceramies cilvēka iespēju robežas.
Mani neinteresē, vai tas ko tu man stāsti, ir patiess. Gribu zināt, vai tu mēdz manīt citus, lai paliktu uzticams sev pašam, un vai vari paciest apsūdzības nodevībā, nenodot paša dvēseli.
Gribu zināt vai tu spēj būt neuzticams un tādējādi - uzticams.
Gribu zināt, vai tu spēj skaistumu arī tad, ja tas ne vienmēr ir skaists, un vai skaistuma klātesenībā spēj smelties spēku savai dzīvei.
Gribu zināt, vai tu spēj sadzīvot ar sakāvi - vienalga, paša vai citu, un tomēr apstāties ezera krastā un uzsaukt mēnesim: "Jā!"
Es negribu zināt kur tu dzīvo un cik tev ir naudas. Gribu zināt, vai tu spēj pārguris un izmocīts līdz pēdējam pēc skumju un izmisuma nakts un tomēr darīt to, kas vajadzīgs, lai paēdinātu bērnus.
Mani neinteresē, kas tu esi un kā te nonācis. Gribu zināt, vai stāvēsi ar mani ugunskura vidū un nebēgsi.
Mani neinteresē, kur, ko un ar ko tu esi mācījies. Gribu zināt, kas ir tavs iekšējais balsts tad, kad nekā cita vairs nav.
Gribu zināt, vai tu spēj būt viens ar sevi pašu un vai tiešām tevi apmierina kompānija, ko uzmeklē tukšuma brīžos...


Audzināt ar piemēru

Maniem bērniem bija brīvdienas, un es izlēmu aizvest viņus uz cirku, kas tobrīt uzstājās mūsu pilsētā.
Kad četratā pienācām pie biļešu kases, es jautāju pārdevējam:
- Cik maksā ieeja? - Viņš atbildēja: - 10 eiro bērniem līdz 12 gadiem un 20 eiro visiem pārējiem.
- Dodiet man trīs biļetes bērniem pēc divpadsmit gadiem un vienu - līdz, - sacīju.
Vīrs mani pārsteigti uzlūkoja un bilda:
- Kundze, jūs būtu varējusi ietaupīt 30 eiro. Es nebūtu pamanījis, ka tiem diviem bērniem ir vairāk par 12 gadiem.
Paskatījos uz bērniem, kuri uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, un atbildēju:
- Jā, zinu, ka jūs to nebūtu pamanījis. Bet mani bērni gan...


Būt radošam grūtībās

Sena leģenda vēsta, ka viduslaikos kāds ļoti tikumīgs virs netaisni apsūdzēts sievietes slepkavībā.
Patiesībā īstais vaininieks bija kāds karaļvalstī ļoti ietekmīgs vīrs, un, lai to noslēptu, jau no paša sākuma tika atrasts grēkāzis.
Kad tikumīgo vīru veda uz tiesu, viņš jau zināja, ka nav gandrīz nekādu izredžu izbēgt no briesmīgā sprieduma - karātavām
Arī tiesnesis bija iejaukts sazvērestībā, tomēr pūlējās radīt, ka spriež taisnu tiesu, tāpēc sacīja apsūdzētajam: - Zinot, ka tev ir taisnība un dievbijīga vīra slava, mēs atstāsim tavu likteni Visaugstā ziņā - uzrakstīsim uz diviem atcevišķiem papīriem vārdus "vainīgs" un "nevainīgs", tu pats vienu izvēlēsies, un tā tavu likteni būs lēmusi Dieva roka.
Protams, ļaunais ierēdnis bija sagatavojis divas zīmītes ar vienu un to pašu vārdu - "VAINĪGS", bet nabaga upuris, kaut to nezināja, manīja, ka piedāvājumā slēpjas kādas lamatas. Glābiņa nebija.
Tiesnesis ar draudiem piedabūja vīru paņemt vienu no salocītajām zīlītēm. Apsūdzētais dziļi ieelpoja, dažas sekundes klusēdams stāvēja ar aizvērtām acīm un tad, kad tiesas zālē visi sāka jau kļūt nepacietīgi, ar savādu smaidu sejā pavēra plakstus, paņēma vienu no zīlītēm un, ielicis mutē, ātri to norija.
Sanākušie pārsteigumā un sašutumā sāka dedzīgi spriest: - Ko viņš izdarīja? Ko nu? Kā mēs uzzināsim spriedumu?
- Tas ir pavisam vienkārši, - tikumīgais virs atsaucās. - Jāizlasa atlikusī zīmīte, tad mēs zināsim, kas bija rakstīts tajā, ko noriju.
Tiesas vīri purināja un ar pūlēm smēja valdīt aizkaitinājumu, tomēr apsūdzēto nācās atbrīvot un viņu vairs nekad neaiztika.