Virtuālais eņģelis 2. nodaļa9

Alise:

Vēl piecas minūtes līdz garajam starpbrīdim. Alises klasesbiedri solos knosījās un arvien biežāk spīdināja savus mobilos telefonus, it kā tāda plātīšanās ietekmētu laiku, kas, par spīti visam, kaitinoši rāms ne paguris klausīja sekundes.
Ieaurojās zvans. Nenoklausījušies skolotājas teikto līdz galam, jaunieši rausās kājās, skaļi sarunājoties, ganījās uz durvju pusi. Lielākā daļa klasesbiedru sadalījās pa grupām. Zēni - smēķētāji, meitenes - smēķētājas, meitenes - tenku vāceles un puiši - strītbolisti.
Alise tā īsti neiederējās nevienā kategorijā. Ja kļuva garlaicīgi klausīties meiteņu tenkas, viņa pārceļoja pie smēķētājām ķiršu dārzā aiz skolas, kur pavasarī bija sevišķi jauki, kad zilganie cigarešu dūmi sajaucās ar ziedošo ķiršu aromātu. Alisei starp klasesbiedriem nebija nevienas draudzenes. Bija jāpievienojas kādai grupai.
Vispār Alise nesmēķēja, viņai jau pietika ar Gatīša bezmērķīgo kūpināšanu virtuvē, tomēr ķiršu dārzā viss bija citādi. No greznām Dolce Gabbana pakaļdarinājuma somiņām un stilīgām tašām klasesbiedrenes graciozi izvilka cigarešu paciņas un tikpat graciozi iesprauda tievās cigaretes krāsotajās lūpās. Tāds kā rituāls, vai?
Alisei patika vērot. Kaut kas taču bija jādara! Garais starpbrīdis.
- Uz ķiršu dārzu nesmēķētājas nenāk, - vissieviš(īgākā no klasesbiedrenēm Dacīte bilda un nicīgi palūkojās uz Alisi.
- Es tikai kompānijā... Vai tad noteikti jāsmēķē?
- Baidies, ka mammīte uzzinās? - pazobojās Madara.
Alise gribēja celties un iet. Lepni kā nesmēķējoša gazele.
Mammīte uzzinās... mammīte uzzinās - Alisei pulsēja smadzenēs.
Pie velna mammīti, kurai tāpat ir uzspļaut uz visu, izņemot savu Runčuku. Varbūt viņai tieši patiktu, ja arī Alise sāktu smēķēt tāpat kā viņas mīļotais Gatīts... Smēķēšana nepadara cilvēku sliktāku, tikai slimāku gan. Un Alise iedomājās cik jauki būtu saslimt ar plaušu vēzi. Tad māte sēdētu pie viņas gultas, turētu roku un teiktu, cik ļoti viņa mīl savu meitiņu,veltītu vairāk laika Alisei nevis Gatītim, teiktu, ka viņa bez Alises nevarot dzīvot. Slimam cilvēkam mīlestību nežēlo neviens, ja patiesi mīl.
- Es cenšos atmest, - pēc pārdomu brīža Alise lepni teica.
Meiteņu čalas pārtrūka. Visas kā viena skatījās uz Alisi.
- Nespraud mums te batonus, neesam redzējušas, ka tu smēķētu! - Dacīte nievājoši teica.
- Atšķirībā no jums man nav jāslapstās. Māte neiebilst, ja smēķēju mājās. Tikai tagad es gribu atmest. Man apnika.
Meičas saskatījās.
- Nu, ja jau ir tā, kā tu saki, tad viena cīga tev neko ļaunu nenodarīs. Lūdzu, - teica Madara un pastiepa Alisei no paciņas izbaudītu cigareti.
Alise paņēma cigareti un mulsi skatījās uz papīrā iepresēto tabakas pikuci.
- Nostalģija, - viņa teica un samocīti pasmaidīja.
Tikmēr Madara iespieda Alisei saujā šķiltavas.
Simtiem reižu Alise bija redzējusi, kā Gatītis aizpīpē cigareti. Ievelk, izspūš pamatīgu dūmu mutuli, pārliek kāju pār kāju un samiedz acis, šauras jo šauras. Laikam aiz baudas.
Nemākulīgi satvērusi ar lūpām cigareti, Alise uzšķīla uguni un juta kā nosvilst viņas skropstu gali. Izlikusies to nemanām, viņa ievilka pirmo dūmu.
Uzmanīgi un pārliecinoši viņa mēģināja apsēsties uz soliņa, taču nokrita. Galva reiba kā pēc lunaparka.
Meitenes locīdamās smējā, zobu breketēm zibot.
- Tā... tā vienmēr notiek, kad ilgu laiku nepīpē... - Alise neveikli taisnojās.
Meitenes arvien smiedamās novērsās. Intriga bija zudusi.
Alise zināja, ka nedrīkst mest zemē cigareti. Tā būtu sakāve, tāpēc pārlūkusi kāju pār kāju, saliekusies uz priekšu, viņa samiedza acis vilka un pūta.
- Ko tādu svarīgu tu man gribēji teikt? - Dace bija pievērsusies Madara.
- Baidies sūdi... - Madara kašņāja ar augstpapēžu kurpes smailo purniņu melnzemi.
- Ielidoji? - Dacīte tēloja pārsteigumu.
Madara klusēja.
- Būs jāšķiras no kabatas naudas. Aborts maksā 100 eiro, - Madara drūmi novilka.
- Eu, tu taču neesi pilngadīga. Tev būs vajadzīga senču atļauja.
- Mana māsīca strādā dzemdību namā par māsiņu. Viņa sarunās un nevienam neteiks, - izklaidīgi teica Madara un aizkūpināja velvienu cigareti.
- Tad jau gan... - piebalsoja Dacīte un kompānijas pēc arī aizpīpēja.
Alise visu šo laiku bija klausījusies. Cigaretei sāka svilt filtrs.
- Tu nogalināsi dzīvību?! - Alise pēkšņi iesaucās.
- Nav tava darīšana, - atcirta Madara.
- Tu pat neesi ne ar vienu gulējusi, tāpēc paklusē, - piebalsoja Dacīte.
- Esmu gan... man... man tikai šķiet, ka ieņemts bērns, lai arī viņš neprot runāt un staigāt, ir uzskatāms par dzīvību. Un aborts... aborts sanāk, ka ir slepkavība, - neskatoties acīs Madarai teica Alise.
- Šūnu kamols tas ir, skaidrs? - Nervozi iekliedzās Madara.
- Ja tava māte nokļūtu avārijā un vairs nekad nevarētu kustēties un runāt, vai tu viņu vairs neuzskatītu par cilvēku? - arī Alise kliedza.
- Tu esi pasista mele. Īstenībā tu neesi ne smēķējusi, ne gulējusi ar džeku, tāpēc apklusti, - draudzeni metās aizstāvēt Dacīte un, paķērusi somiņu aplika Madarai roku ap plecu, un gāja prom, veltot Alisei naidpilnu skatienu.
Alise palika viena. Kaut kur dārza otrā galā čaloja meitenes no paralēlklases.
Arī māte vienmēr uzsver, ka Alise ir sasodīta mele. Ele - mele - karamele. Jā, par meli viņu sauca māte, bet par karameli viņu bija nosaucis kāds piedzēries puisis pēc Ziemassvētku ballītes skolā, kad saposusies un gaidoša Alise teju visu vakaru bija nosēdējusi skolas aktu zāles tumšākajā stūrī. Tomēr balles beigās viņai bija paveicies. Viņu uzlūdza. Un štrunts, ka lūdzējs pat īsti neturējās kājās. Viņa dejoja, kaut arī divas pēdējās dejas. Viņa jutās... skaista. Skaista karamele, kuru iereibušais puisis gribēja apēst turpat krūmos netālu no skolas.
Sākumā viņš tikai sildīja rokas uz Alises noreibušajām krūtīm. Tad viņš centās atpogāt viņas bikses, arvien atkārtojot " Kara - mele, karamele, karamelīte. Alisei bija auksts, un skurbā jaunieša skūpsti viņai uzdzina neaprakstāmu riebumu, kad viņa iedomājās, kā to darītu māte un Gatis. Tas bija pretīgi. Alise toreiz aizbēga pa gurkstošo sniegu, ko kājas nes. No viena sprosta viņa ieskrēja nākamajā, kur bija silts un cauri sienai spraucās čubināšanās un čuksti.
Runčuks spēlējās ar peļuku.