local-stats-pixel fb-conv-api

Laid pa labi #60

23 0

Stāvēju ar savu sidra pudeli rokās un vēroju apkārt notiekošo. Gabriela joprojām bija aizņemta ar Maratu, pārējie puiši cītīgi diskutēja par basketbolu un Elīza ar Annu kaut ko čaloja savā starpā. Ronalds ar Lolitu un Emīlu stāvēja nostāk no pārējiem un šķiet, ka arī kaut ko apsprieda savā starpā.
Centos noķert Gabrielas skatienu. Izdevās. Ar acīm devu zīmi, ka man viņa ir vajadzīga.
Viņa kaut ko pateica Maratam, un nāca pie manis. Aizvilku viņu aiz nojumes.
"Atkal tu mani pamet novārtā," dusmīgi uz viņu paskatos.
"Nu piedod. Bet tu redzēji.. Kā viņš uzdrošinās te ierasties ar to šmaru? Es viņu ciest nevaru!"
"Klusāk, kāds sadzirdēs," izvelku no kabatas cigaretes. "Neņem viņus vērā. Iedomājies, ka viņu te nav. Kaut gan šķiet, ka tev diezgan labi sanāk viņus neievērot, sēžot Maratam klēpī."
"Ai, neskalo man smadzenes. Tā jau grūti."
"Un kā tu domā - Maratam nav grūti, ka tu šitā izturies, kad Ronalds ir tuvumā. Viņam ir jūtas pret tevi, bet tu ar viņu spēlējies."
"Nē, vairs ne. Nolēmu, ka dosim mums iespēju."
Ak, mazliet iedūrās sirdī. Tomēr viņa ir izlēmusi, tātad manas niecīgās cerības sarūk pavisam.
"Labi, bet tad lūdzu, nedari viņam pāri. Nevis saiesiet kopā līdz brīdim, kad Ronalds tevi atkal pasauks."
"Lai viņš iet ar savu Lolitu labi tālu.. Labi, iešu atpakaļ. Pabeidz pīpēt un nāc."
"Okey."
Viņa aiziet. Palieku viena pati. Vēroju debesis. Gandrīz jau pilnībā satumsis, nakts ir skaidra, kas nozīmē to, ka drīz būs saredzamas zvaigznes. Man ļoti patīk skatīties zvaigžņotās debesīs.
"Meklē zvaigznes?" Izdzirdu balsi aiz muguras. Balss īpašnieku nevar atpazīt, tāpēc pagriezos uz runātāja pusi. Emīls. Uff, atkal sirds ātrāk sitas.
"Es.. Jā, vēl jau nav saskatāmas, bet drīz būs." Elpo, tikai elpo, pie sevis nodomāju.
"Jā, zvaigžņotas debesis parasti ir skaistas." Viņš nostājas man blakus.
"Nevar nepiekrist," nervozi iesmejos.
"Emīls," viņš pagriežas pret mani un pastiepj roku.
"Ak, jā, Ronalds teica. Karolīna." Saspiežu viņa plaukstu.
"Tev gan vēsa roka, salst?"
"It kā nē," iesāku teikt un jūtu, ka viņš man uz pleciem ir uzlicis savu jaku. Ātrs gan. "Nevajadzēja jau.. Paldies!" Veltu viņam īsu smaidu.
"Tev vairāk jāsmaida, tev piestāv." Samulstu un nezinu, ko atbildēt. Pagriezos uz promiešanu.
"Puiši gan jau beidzot būs izcepuši gaļu, jāiet atpakaļ."
"Labi, ejam."
Tā nu abi kopā atgriežamies zem nojumes, kur pārējie jau ir apsēdušies pie galda. Gabriela, mūs kopā ieraudzīdama, veltīja man skatienu, kas pauda, ka vēlāk viņa visu gribēs zināt sīkumos. Pasmaidīju. Skatiens aizslīdēja pie Reiņa,viņš ātri novērsās. Redzēju, ka Gabriela ir atstājusi man vietu sev blakus un devos pie viņas.
"Hmm, kas tad te? Atnāc ar simpātisku puisi un vēl viņa jakā," viņa klusi man nosaka. Pareizi, par jaku jau biju aizmirsusi.
"Viņš domāja, ka man ir auksti," ieķiķinos.
"Uuu, te kaut kas briest, un tas nav roltons."
"Beidz muļķoties!" Abas sākam smieties un brīdi čalojam ar pārējiem. Es pa to laiku biju izdzērusi jau trīs sidra pudeles un jutos iereibusi. Ar skatienu nopētīju visu mūsu kompāniju. Daļa esam klasesbiedri un draudzējāmies jau no bērnudārza laikiem. Esmu laimīga, ka man ir tādi draugi, jo tiešām vienmēr grūtā brīdī var paļauties uz viņiem. No meitenēm tikai Gabriela ir mana draudzene, pārsvarā draudzējos ar puišiem, ar viņiem interesanti, nav intrigu, tikai ballītes un jautrība, gan skolā, gan ārpus skolas.
Visi mazliet iekoda un atkal sadalījās pa bariņiem. Skatījos, ka Gabriela atkal visu savu uzmanību ir pievērsusi Maratam, tad nu skatījos, pie kā varētu doties sarunāties.
Pēkšņi sāk skanēt mūzika.
"Uzlūdz dāmas," Juris smiedamies nobļāva un atņēma Jānim Annu uz deju. Pamazām pievienojās arī Aivis ar Elīzu, pēc tam Gabriela ar Maratu un visbeidzot Ronalds ar Lolitu. No malas man bija ļoti labi redzams, kā Gabija cenšas iztēloties, ka turpat blakus nedejo Ronalds. Nabadzīte. Bet neko darīt, lai tik veido kaut ko ar Maratu, viņš to sen jau ir pelnījis.
Kādu brīdi vēroju dejotājus, tad dodos aiz nojumes uzpīpēt. Man seko Reinis.
"Nu, kā tev ballīte?"
"Pagaidām nekāda vaina. Lielāka jautrība sāksies, kad visi būs vairāk ierāvuši."
"Es jau jūtos manāmi iereibis, rīt vēl mājās zāle jāpļauj, laikam mazliet jāpiebremzē. Klau, Karolīna.. Tu to Emīlu pazīsti?"
"Nē, redzu pirmo reizi. A kas?"
"Nu, vienkārši skatījos, ka jūs abi kopā no kaut kurienes atnācāt un tev viņa jaka.."
"Ai, nu beidz. Mēs vienkārši sapīpējām un man palika vēsi. Viņš iedeva savu jaku. Un tāpat, kas tev ko uztraukties par to."
"Tu taču zini, kāda ir mana attieksme pret tevi," Reinis nolaiž skatienu un skatās kaut kur zemē.
"Es zinu, jā, bet es tev jau simtiem reižu esmu teikusi, ka mēs varam būt tikai draugi."
"Zinu, zinu." Klusuma brīdis. Nodzēšu cigareti. "Tad vismaz pa draugam padejosi ar mani?" Nu Reinis smaida.
Atsmaidu pretī. "Padejošu."
Tā mēs atgriezāmies pie pārējiem un kādu brīdi dejojām. Pa vidam pamanījos dabūt sevī iekšā vēl divus sidrus, un nu jau jutos stiprā klinķī. Laikam vairāk man neliet.
Dejoju ar Reini, un dzirdēju balsi aiz muguras :"Vai drīkstu lūgt aizņemties tavu deju partneri?"
Emīls. Paskatos uz Reini. Viņš neizskatījās visai priecīgs, bet pamāja ar galvu un nodeva mani nākamā dejotāja rokās.
"Es gaidīju, kad jūs piekusīsiet dejot, bet laikam tik ātri tas nenotiek," Emīls noteica un pievilka mani sev tuvāk. Nevarēju saprast, vai man reibst no sidra daudzuma asinīs vai no viņa tuvuma.
"Gribēji savu jaku atpakaļ?" Nezinu, ko citu lai saka.
"Nē, gribēju padejot ar tevi." Viņš paskatās man tieši acīs un smaida. Ak Dievs, nu kāpēc viņš ir tik pievilcīgs? Brīdi dejojam un neko nerunājam. Dejot ar Emīlu bija tik viegli, tik saskanīgi, ņemot vērā, ka biju manāmi iereibusi. Pēc kāda brīža devāmies atpakaļ zem nojumes, jo bijām palikuši pēdējie dejotāji. Meklēju ar acīm Gabrielu, bet nekur nemanīju. Paskatījos uz Juri: "Kur Gabriela ar Maratu?"
"Aizgāja mājās." Aizgāja? Un atstāja atkal mani vienu, nu kāpēc? Ahh, nu neko, būs laikam arī jātaisās mājās. Paskatos pulkstenī - divi. Telefonā ekrānā vēl spīd dažas ziņas no Kristapa. Ai, mājās izlasīšu. Izvelku no somas savu jaku, uzvelku, un uzmeklēju Emīlu, lai atgrieztu viņam viņa īpašumu.
"Paldies, ka ļāvi man sildīties savā jakā, bet nu došu tev to atpakaļ un došos mājās." Sniedzu viņam jaku.
"Viena pati?"
"Nu ja, Gabriela jau aizgājusi."
"Es tevi pavadīšu." Viņš uzliek man savu jaku atpakaļ uz pleciem.
"Nē, nevajag, varu.."
"Vajag, vajag. Jauna meitene nedrīkst naktī viena pati staigāt apkārt. Visādi var gadīties."
Padodos. "Labi, iešu atvadīties no pārējiem."
Ātri atvados no visiem, kas vēl paliek turpat un dodos pie vārtiem, kur Emīls mani jau gaida.
"Šī vispār ir mana mašīna. Varam braukt līdz tavām mājām, esmu skaidrā."
"Nu bet.."
"Nekādi bet, kāp iekšā."
Nobolos pie sevis. Tik pašpārliecināts, bet man patīk. Viņš atver man durvis un es iesēžos mašīnā. Pēc tam arī viņš pats iesēžas.
"Nu, uz kurieni jābrauc?"
"Brauc tik tagad taisni, tad jau pateikšu tālāk." Sajūtos miegaina. Mašīnas siltais gaiss liek manīt alkohola iedarbību vēl stiprāk.
"Labi, tad izmetīsim no sākuma kādu līkumu."
Viņš iedarbina mašīnu un sāk braukt. Beigās sanāca, ka nevis izmetām līkumu, bet izbraukājām pus Rūjienu. Pa ceļam šo to parunājām. Uzzināju, ka viņam ir 22 gadi un kā viņš strādā Rīgā, servisā. Patīk hokejs, un arī pats brīvā laikā trenējas spēlēt un cer kādreiz spēlēt profesionāli.
Tā nu runādami bijām piebraukuši pie mājas. Pulkstenis bija jau četri un drīzumā jau paliks gaišs.
Viņš izslēdza motoru un pagriezās pret mani.
"Nu tā, esmu tevi nogādājis mājās un tagad man sirds būs mierīga." Viņš pasmaida. Mašīnas apgaismojumā pamanīju, ka viņam ir tumši brūnas acis.
"Jā, liels paldies tev! Nu gan jaku atdošu tev atpakaļ, no mašīnas līdz mājai nenosalšu." Iesmejamies.
Pēkšņi viņam sāk zvanīt telefons : "Jā? Jā, drīz būšu."
"Kas nu?"
"Ronalds zvanīja, man viņi jāved mājās."
"Paliksi pie viņa?"
"Jā, rīt vakarā braukšu atpakaļ uz Rīgu."
"Nu skaidrs. Tad jau neaizkavēšu tevi. Došos iekšā."
"Mjā.. Tikai, varbūt varam rīt arī satikties, parādīsi man mazliet apkārtni, citādi Ronalds aizņemts ar Lolitu."
Pasmaidu. "Varam, jā. Tikai es diezgan ilgi gulēšu."
"Nekas, es pats arī esmu guļava." Viņš smejas. Ahh, cik viņa smiekli ir patīkami. "Nu tad, numuru iedosi, lai varu zināt, ka esi pamodusies?"
"Jā, labi." Nosaucu viņam savu numuru. Pēc tam viņš izkāpa, lai atvērtu man mašīnas durvis. Izkāpu.
"Nu labi, tad es došos un tu arī brauc ballētājiem pakaļ." Stāvu viņam pretī.
"Jā, dodies gulēt, un tad jau sazināsimies!" Viņš pienāk man klāt un apskauj. Ak, cik laba sajūta.
Atvadāmies un viņš aizbrauc. Es vēl mazliet pastāvēju sētā un elpoju svaigo gaisu.
Pēc tam dodos iekšā, uzvelku naktskreklu un ielienu gultā. Uzlieku fonā, lai skan mūzika un paspaidu mazliet telefonu. Izlasīju ziņas no Kristapa. Ai, neatbildēšu tagad, bet no rīta, tāpat gan jau viņš guļ. Grasos jau likt telefonu nost, kad atnāk ziņa no sveša numura : "Esmu ballētajus nogādājis mājās, un pats arī došos gulēt! 😁 Arlabunakti, Karolīna! ☺️"
Ahh, tas ir Emīls. Hmm.
"Malacis! Saldus sapņus! ☺️"
Ar smaidu uz lūpām nolieku telefonu un ietinos segā. Tik interesanti viss sāk iegrozīties. Redzēs, kas būs tālāk.

23 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000