Laid pa labi5

Jau atkal nāku mājās iereibusi. Tas pēdējā laikā notiek tik bieži, ka šķiet, ka vairāk laika pavadu reibumā nekā skaidrā prātā. Bet ko lai dara, ja dzīve tāda.. Nekāda.
Viss kas man ir, tas ir darbs un skola. Savos 17 gados neko diži neesmu sasniegusi, bet laikam jau vēl nekam tādam arī nevajadzētu būt, jo man ir tikai 17 un es vēl mācos skolā. Jā, iešu 12.klasē rudenī, bet līdz tam man ir pāris vasaras mēneši, kurus pavadīt kā pati vēlos, jo es dzīvoju viena. Nu, nav jau tā, ka man nebūtu ģimenes. Ir, bet citā pilsētā. Dažādu apsvērumu dēļ es paliku viena pati iepriekšējā mājoklī un tagad vasaras mēnešos piestrādāju vietējā pagasta veikaliņā, lai kaut ko nopelnītu pati. Pēc darba parasti, atvelkos uz tukšajām mājām un brīvdienas parasti cenšos pavadīt ārpus mājas, lai nenojūgtos pavisam.
"Mierīgi, Karolīna," teicu pati sev, lai kaut cik nomierinātos pie kārtējās panikas, ka atrodos viena pati tukšā mājā. Tas mani ļoti bieži nezin kāpēc mēdz biedēt, kaut gan zinu, ka ja skaļi bļaušu, kaimiņi mani sadzirdēs.
Novelku kurpes un aizlidinu kaut kur istabas stūrī. Pamazām atceroties vakara notikumus, paliku mazliet nikna. Jau atkal Gabija pameta mani vienu un aizgāja ar Ronaldu baudīt divvientulību. Man mazliet skauž, jo pati esmu savos 17 gados pāris reizes tik skūpstījusies, nemaz jau nerunāsim par ko citu.
Pieeju pie spoguļa un sāku sevi vērot. Parasta brunete ar brūnām acīm veras man pretī. Skatos, un domāju, kas ar mani nav kārtībā. Kas manī ir tik ļoti nepiesaistošs, ka neviens man nepievērš uzmanību. Nē, nu, ka neviens, tā laikam nevarētu teikt. Ir kāds, kurš mani tā nepiesaista, un tas ir tik stulbi. Man patīk viņa labākais draugs, bet nu, tam draugam jau ir otrā pusīte. Un jā, ir vēl kāds "draugs", kurš man ļoti patīk, bet viņš grib būt tikai mans draugs, tāpēc es samierinos ar domu, ka to, ko vēlos, man nedabūt.
Izkāpju ārā no kleitas un iekrītu gultā. Šķiet, ka miegs vēl īsti nenāk. Ieslēdzu TV un slēgāju kanālus, īsti pat nepievēršot uzmanību tam, ko tur rāda. Beigās apstājos pie MTV mūzikas. Mūzika man patīk vairāk par visu. Ēst man nedodat, bet mūziku gan neatņemat.
Paņemu rokās telefonu. Ziņa no Gabijas :"Ceru, ka veiksmīgi esi tikusi mājās. Piedod, ka uzmetu, bet tu jau zini, ka nespēju viņam turēties pretī. Nedusmojies, bučas! ♥️"
Ahh, tā meitene mani drīz padarīs traku. Katrā tusiņā viņa mani uzmet, un tik gaida manu piedošanu. Šoreiz nekā nebūs.
"Gabriela, man ir apnicis, ka tu pret mani tā izturies. Ka tu iemaini mani pret čali. Tad, kad viņš tev salauzīs sirdi, tad neskrien pie manis raudāt. 🙄 Un arī Marats neizskatījās īsti priecīgs par to, ko redzēja. "
Nu tā, tas beidzot ir pateikts. Varbūt mazliet pašķobīsies mūsu 12 gadus ilgā draudzība, bet tas nebūs uz ilgu laiku. Mēs nespējam ilgi viena uz otru dusmoties. Un jā, runājot par Maratu, tas ir tas draugs, kurš grib būt tikai draugs, jo viņš ir neprātīgi iemīlējies Gabijā jau kādus pāris gadus stabili. Nezinu kāpēc man jāpiekāpjas tam, jo Gabriela skrien pakaļ Ronaldam un Marats uz to noskatās ar žēlīga suņa acīm. Es jau gan saprotu, Gabriela ir skaista un formīga meitene, un laikam tā dēļ viņa ir iemantojusi mazliet ne visai labu slavu mūsu ciematā. Bet kas man. Neiešu jaukties viņas attiecību trīsstūrī.
Joprojām rokā telefons. Ieeju FB apskatīties jaunumus. Skatu cauri timeline, kad pēkšņi izlec reklāma par Tinder. Hmm. Prātā iemetas pāris domas, kuras noved pie tā, ka nospiežu pogu "Install".
Garajos vakaros varbūt uzradīsies kāds, ar kuru vismaz pačatot, neko vairāk man pagaidām nevajag.
Tinder ir ieinstalējies, tad nu atliek izveidot profilu. Ievadu vajadzīgos datus, pievienoju vienu kaut cik sakarīgu bildi un gatavs.
Iekšā mazliet kaut kas notrīs, it kā ziņotu par kaut ko, kas gaidāms. Nu redzēsim, vai vismaz šeit man kritīs kāda laimīgā loze. Taču tagad, man acis krīt ciet un pārējo Tinder padarīšanu atstāju uz rītu.
Uzliku modinātāju, pagriezu klusāk mūziku un likos uz auss.