Sandis Ozoliņš par Hārtliju, izlases talantiem un spēlētāja dienām NHL2

Pēdējā laikā Ozoliņš redzēts pašmāju dzeltenajās lapelēs vai uz Ņižņijnovgorodas “Torpedo” komandtiltiņa, tāpēc viņa viedoklis bija divtik vērtīgs, protams, tam visam klāt nāk autoritāte un zināšanas. Sandis dalījās viedoklī par Boba Hārtlija ietekmi uz Latvijas hokeju, viņa knifiem un atminējās pāris epizodes no spēlētāja dienām Nacionālajā hokeja līgā (NHL).

“Kad Latvijas hokeja federācija parakstīja ar viņu līgumu, es nedomāju, ka viņš ienesīs grūdienu Latvijas hokejā,” atminas Sandis Ozoliņš, kurš pie Hārtlija nospēlēja divas sezonas (98 – 00 g) Kolorado “Avalanche” komandā.

“Man ar viņu saskarsme bija divas sezonas 90. gadu beigās. Viņš ir mainījies, ņemot vērā, ka tās viņam bija pirmās divas sezonas NHL. Pozitīvi, ka cilvēki sāk ieklausīties, kad runā par bērnu hokeju, kādai vajadzētu būt attieksmei, arī taktiskajiem risinājumiem. Cilvēki sāka redzēt, ka ir kaut kas ārpus Latvijas un sāk pieņemt to vairāk. Iesākumā bija komiski, likās, ka atklāj Ameriku. Tas viss jau mums bija, bet mēs to ignorējām vai noliedzām. Daudzas nianses, ko tagad runā Hārtlijs 98. un 99. gadā vēl nebija aktuālas.”

Atzinīgus vārtus Ozoliņš izteica arī par diviem Latvijas izlases NHL pārstāvjiem Rūdolfu Balceru un Teodoru Bļugeru, kuri šajā čempionātā ir vieni no galvenajiem komandas vilcējspēkiem. “Par Balceru man nav pārsteiguma, viņš ir jauns, talantīgs spēlētājs, bijuši panākumi jau iepriekšējos gados. Bļugers bija lielāks pārsteigums, jo viņam vairākus gadus netika dota iespēja. Viņam ir vecums, neredzamā līnija, kad komanda dod iespēju vai nē. Trīs četru gadu starpība NHL ir ļoti liela, jo viņiem ir nākamā robeža, kad ienāks 20 gadīgie, varbūt kāds būs ātrāk nobriedis spēlētājs,” minēja Sandis Ozoliņš.

Tāpat pašreizējais Ņižņijnovgorodas “Torpedo” trenera asistents izteicās par iespējam, kuras dod spēlētājiem, bet nevajag nolaist rokas, ja kāda no tām netiek izmantota. “Katram spēlētājam vienā vai otrā līmenī tiek dota iespēja – vai tu viņu izmanto vai nē. Tas nenozīmē, ja tu vienu iespēju neizmantosi, ka tev nevajag sevi visu laiku pierādīt. Tikai savā otrajā NHL sezonā es uzzināju, kas mani ļoti nobiedēja, ka viņi [Sanhosē Sharks] bija gatavi mani sūtīt uz fārmklubu, jo es izdomāju savu spēli un neklausījos gudrajos treneros. Tikai pēc neilga laika mani paglāba, ka sāku mest vārtus. Tādēļ nebūtu loģiski jauno puisi sūtīt uz fārmklubu.”

Spēlē pret Krievijas izlasi 36 sekundes pirms otrā perioda beigām Hārtlijs veica vārtsarga maiņu, Elvja Merzļikina vietā laižot Kristeru Gudļevski. Tā bija taktiska viltība, ļaujot Latvijas izlases līderiem atvilkt elpu, nepieprasot pusminūtes pārtraukumu. Latvijai bija iespēja spēlēt vairākumā, bet līdz trešdaļas noslēgumam viena vīra deficīts netika izmantots. Ozoliņš atcerējās šo pašu taktisko viltību, kuru Hārtlijs pielietoja 1998./99. gada sezonā, toreiz viņu pašu komandas vārtsargs Patriks Ruā par šo izgājienu bija ļoti nikns, lai gan komanda uzvarēja.

“1998./99. gada sezona, spēlējam Anaheimā, Patriks Ruā karjerā izcīnījis 499 uzvaras, viņš ir tuvu tam, lai izlīdzinātu rekordu vārtsargiem ar visvairāk izcīnītajām uzvarām. Trešajā periodā zaudējam ar 2:3, pretiniekiem noraidījums – mums vairākums. Visi uzbrucēji noskraidījušies laukumā, Hārtlijs maina Ruā, mēs iemetam vairākumā 3:3. Hārtlijs priecājās un piemirst, ka [Kregs] Bilingtons palicis vārtos. Nākamais iemetiens un mēs iemetam vēl vienu golu, kamēr Bilingtons ir vārtos. Mēs uzvarējām spēli ar 4:3, Ruā bija nospēlējis 58 minūtes, bet nepabeidza spēli vārtos. Tā rezultātā Ruā parūpējās, ka komandai vajadzēja jaunu videotehniku,” gadījumu par vārtsargu maiņu un Ruā jandāliņu ģērbtuvēs atminas Sandis Ozoliņš.

Bijušam hokejistam jaunajā sezonā ir līgums ar Ņižņijnovgorodas “Torpedo” komandu, viņa pienākumi aizvadītajā gadā bija par aizsardzību un mazākumu. Neatklājot uzvārdu, Sandis Ozoliņš norāda, ka bijusi interese piesaistīt kādu latviešu spēlētāju komandas pulkam.

“Bija plānā parakstīt līgumu ar latviešu hokejistu, bet vairs nav iespēja. Mums sastāva komplektācija ir demokrātiska, ar visiem treneriem tiek izrunāts, kuru varētu un nevarētu ņemt sastāvā,” bilst Ozoliņš.

Sarunas video: ŠEIT