Nekad neesmu līdz galam spējis izprast, kālab sabiedrībā valda tāds nosodījums pret daudzsievību. Latvijā ir tik augsts šķirto laulību procents, ka pilnīgi skaidrs – divi cilvēki viens otru ilgtermiņā vienkārši nespēj paciest, tāpēc agrāk vai vēlāk viņi nolems pamēģināt kaut ko jaunu. Daudzsievība ir absolūti lielisks veids, kā saglabāt lieliskas attiecības sar savu sievu. Nu, vai precīzāk – sievām.
Gara acīm iztēlojos, ka man ir, piemēram, četras sievas. Vienmēr ir vismaz viena, kurai nesāp galva, bet došanās līdzi uz iepirkšanās centru tiek aiztaupīta, jo viņas pašas var lieliski kavēt viena otras laiku un atbildēt uz “vai šitās man piestāv?” jautājumiem, pielaikojot 50 apavu pārus pēc kārtas. Viena sieva gatavo ēst, otra mazgā veļu, trešā tīra māju, bet ceturtā ved uz skolu bērnus.
Tad vēl ir tas klasiskais: “Klau, kuras no šīm kurpēm man šodien izskatītos labāk?”, kad ir pilnīgi skaidrs, ka tās ikreiz ir vienkārši lamatas – nav iespējams izvēlēties pareizo atbildi, skaidrs, ka jebkura izvēle novedīs pie tā, ka tu esi neiejūtīgs lohs, kurš nemaz nevēlas palīdzēt. Ar četrām sievām arī šis jautājums ir atrisināts, jo sniegt bezjēdzīgus stila padomus viena otrai viņas varētu pašas.
Protams, ideālajā variantā visas četras sievas strādātu labi apmaksātus darbus, un es pats varētu savas dienas pavadīt sūcot alu un dragājot konsolē spēles kopā ar citiem čomiem, kuru vietā naudu pelna viņu sievas.
Saprotams, ka šāda veida poligāmas attiecības būtu pieļaujamas vienīgi vienam vīrietim ar vairākām sievām, jo viena sieviete ar vairākiem vīriem tomēr būtu kaut kā jocīgi.
Tas tik teorijā skaisti izklausās, reāli tu no ādas līstu ārā, lai viņas visas nodrošinātu.
