Slaveni rakstnieki, kuri slepenībā bija briesmīgi cilvēki16

Alens Ginsbergs bija Ziemeļamerikas vīriešu / zēnu mīlestības asociācijas biedrs. Alenam Ginsbergam jau ir vieta vēsturē. Viņa poēma "Kauciens", kas visos veidos nostājās pret 50to gadu sabiedrības konformismu, joprojām turpina atbalsoties mūsdienās. Tomēr ir kāds fakts, kuru reti, kad piemin attiecinājumā uz viņu - viņš bija pederastijas biedrības viens no dedzīgākajiem biedriem. Ziemeļamerikas vīriešu / zēnu mīlestības asociācija jeb NAMBLA ir 1978.gadā dibināta grupa, kas iestājas par to, lai pieaugušiem vīriešiem būtu likumīgas tiesības nodarboties ar seksu ar jauniem zēniem. Ginsbergs apgalvoja, ka NAMBLA ir "reformu forums" un pievienojās tai, jo "aizstāvot vārda brīvību". Tomēr, šī "reforma" , kuru viņš gribēja panākt, bija patiesi baisa. Viņš gribēja legalizēt bērnu pornogrāfiju. Viņš vainoja valdību "nekompetentā pornogrāfijas un vardarbības sasaistīšanā". Viņš uzskatīja, ka mums vajadzētu vairāk līdzināties senajiem grieķiem, sakot :"Starppaaudžu mīlestība bija sociāla prakse, kuru slavēja filozofi. Un viņš neapstājās - viņš arī mēģināja pārliecināt cilvēkus, ka nav "vispārējas vienprātības par 'piekrišanu". Tas varētu izklausīties intelektuāli, bet būsim godīgi par to, ko viņš ar to domāja. Nākot no NAMBLA biedra mutes, tas bija vēl viens veids kā pateikt: "Kā jūs zināt, ka astoņgadīgie to nelūdz?"

Ezra Paunds bija fašists. Tas nav pārspīlējums saukt Ezru Paundu par fašistu. Viņš tik aktīvi atbalstīja Ass valstis, ka galu galā tika iemests cietumā par nodevību. Lai arī viņš bija amerikānis, viņu tik ļoti iespaidoja fašisma pieaugums Itālijā, ka viņš lūdzās Musolīni satikt viņu personiski. Un, kad abi tikās Paunds viņu apdāvināja ar dāvanām un nespēja beigt slavēt. Jau kopš Pirmā pasaules kara Paunds bija vīlies sava laika Rietumu pasaules vērtībās un dzīves kārtībā; visu modernās cilvēces nelaimju cēloni viņš saskatīja kapitālisma iedzīvošanās kārē, un viņam, protams, bija sava daļa taisnības. Taču izeju Ezra Paunds redzēja fašisma būvētajā totalitārajā sistēmā, kura šķita efektīvs instruments nepieciešamo globālo ekonomisko reformu īstenošanā. Kad sākās Otrais pasaules karš, dzejnieks sāka sadarboties ar Romas radiofonu, kur savā autorraidījumā gan vēstīja par literatūru un Austrumu filozofiju, bet visai daudz pauda arī savus politiskos uzskatus. Diemžēl ar laiku tajos parādījās arī nepārprotami antisemītiski motīvi – arī Paundu bija apsēdušas idejas par ebreju finansistu varu pār pasauli, kurai pakļāvušās Rietumu lielvalstis, pirmām kārtām Savienotās Valstis un Lielbritānija. Dzejniekam bija dziļi nesimpātiski Franklins Delano Rūzvelts un Vinstons Čērčils, savukārt Benito Musolīni un Ādolfā Hitlerā viņš saskatīja viedus nākotnes sabiedrības cēlājus. Jāpiebilst, ka arī honorāri, kurus Paunds saņēma par saviem radioraidījumiem, bija visai svarīgi viņa iztikšanai.

Džordžs Orvels nosūdzēja savus draugus Slepenajam izlūkošanas dienestam. Cilvēks, kurš mūs brīdināja par drūmo nākotni, kurā lielākā sabiedrības daļa ir pakļauta fiziskai un garīgai verdzībai un totālai kontrolei, kurā pat domas nedrīkst būt individuāla vērtība - šķiet pats nemaz nebija tāds brīvības mīļotājs, kā varētu šķist. Reālajā dzīvē viņš vairāk nostājās Lielā brāļa pusē, nekā bija pret to. Orvels glabāja slepenu sarakstu ar cilvēkiem, kurus viņš bija saticis un kuri, pēc viņa domām, bija komunistu "līdzgaitnieki". Un, kad viņam bija pietiekami daudz vārdu, viņš šo sarakstu iesniedza Lielbritānijas Slepenajam izlūkošanas dienestam kopā ar nelielu zīmīti, kurā bija teikts: Nekad neuzticieties šiem cilvēkiem. Šajā sarakstā ietilpa tādi pazīstami vārdi, kā: Čārlijs Čaplins, Ketrīna Hepberna, Orsons Vellss un citi. Šis saraksts tika publicēts 1998.gadā britu sabiedrībā izcēlās asas diskusijas.