Šajā gadā ir aizvadīts nepilns pusotrs mēnesis, taču politiskā jautrība nav kļuvusi stipri mazāka, kā lielāko 2018. gada daļu. Ar nelielu smīnu paskatīšos uz tiem un pateikšu, ko par to domāju. P.s. neesmu, kā kāds no vēlāk pieminamajiem tēliem, kurš analizē politiku, lai beigās pats stātos politikā.
Ticis apstiprināts jaunais ministru kabinets, kurā notiek demokrātiskais absurds - ministru prezidenta, kas savā ziņā ir augstākais postenis valstī, vietu iegūst partija ar vismazāko vēlētāju skaitu (tas, protams, ja neņem vērā to, ka daža laba partija būtība ir tās klons), Kaimiņš apspēlē Gobzemu un savā ziņā izjūk vasarā visvairāk aprunātais un pieminētais politiskais spēks, Ivara Ījaba paziņojums par kandidēšanu Eiroparlamenta vēlēšanās un, protams, sestdienas "Rokas nost no Ušakova."
Jāsāk ar to pašu Ministru Kabinetu. Par to var teikt īsi un kodolīgi - teicama šaha spēle Vienotības izpildījumā. Perfekti nostrādāts no "jauniņajiem" Attīstībai/Par, kas nogremdēja KPV.LV un JKP iespējas iegūt Ministru Prezidenta amatu un pēc tam atteikšanās par labu, "Jaunās Vienotības" Krišjānim Kariņam. Tieši MK veidošanās laikā, izveidojās situācija, kas ļoti labi parādīja rūgto patiesību - jauni politiskie spēki Latvijā, reti ienāk ar tiem mērķiem, ko pasniedz publiski. Runa, protams, par KPV.lv, kur sākotnēji tika vilktas sarkanās līnijas, bet Gobzema kandidatūras uz MP amatu laikā, Gbzems un vairāki citi "lielie biedri" bija gatavi šīs līnijas pārkāpt. Kaimiņš iebilda un gandrīz izlidoja no partijas. Bet beigās no partijas un frakcijas atlaida pašu Gobzemu - tā teikt, Kaimiņam veiksmīga partija. Bet mums vēlētājiem, atliek tikai noskatīties, kā "lielie valsts uzlabotāji" izrādās tādi paši kā visi vecie. KPV ļoti lielījās, ka ir atcelts OIK, lai arī reāli to varēs atcelt tikai martā. Paskatīsimies vai tas tiešām notiks. Jautrākais ir tas, ka Gobzems vāc jau nākamo partiju. KPV2, vai varbūt partija "Kotlešzems?"
Pieminēju Ivaru Ījabu un viņa kandidēšanu Eiroparlamentam. Daudziem viņa vārds neizteiks neko, taču bijušajiem studentiem vairākās augstskolās viņš saistīsies kā lektors, tāpat arī Ījabs bieži tiek aicināts kā eksperts uz dažādām diskusijām, pamatā par politiku. Vasarā pirmsvēlēšanu posmā Ījabs vispozitīvāk izcēla Attīstībai/Par un, kāda sakritība, tieši šī partija tiek uzskatīta par to no kuras, visticamāk Eiroparlamenta vēlēšanās startēs politologs. Pagaidām gan tas nav oficiāli apstiprināts. Kā saka ar naudu jebkuru var iegūt, jo pirms 6 gadiem intervijā Ījabs norādīja, ka politikā negrib iet savā ziņā egoisma dēļ, jo" Nevēlās pārdot savu reputāciju, jo priekšā ie daudz paraugu, kad šadas rīcības scenāriji nav veiksmīgi. Pēc tam arī piemetināts, ka otrs variants, kāpēc iet politikā, ir vēlme kaut ko mainīt, bet vismaz intervijas brīdī nav bijusi pārliecība par šādām spējām." Cerams, ka šobrīd ir vēlme mainīt un arī spējas, tiesa labumā vairāk kā tikai sev.Mainīt no Eiroparlamenta ir iespējams, bet tas ir grūti. Ja ar nelielu humoru - Latvijā ir mode publicēt politiķu foto pirms ienākšanas un pēc 1,2 termiņiem. Jaunie politiķi bieži šo 4-8 gadu laikā ieguvuši "platākas" aprises. Tas liek uzticēties Ījabam, jo viņš jau pirms ienākšanas politikā ir visnotaļ omulīga paskata.
Un pēdējais, kas raisa vismazāk smaida - pasākums "Rokas nost no Ušakova." Paskatoties dažādās tiešraides, foto un video materiālus no šī pasākuma girbas žēli nopūsties par divām lietām. Latviešu kūtrumu (šeit varu iepļaukāt pats sevi, jo pēdējos gados politiskā ziņā vairāk runāts, kā darīts) un Ušakova elektorātu. Kad latvieši veido mītiņus, priecājamies par 100 cilvēkiem. Uz šo pasākumu ziņo, ka ir bijuši pat 3000 cilvēku. Ievērojama starpība. Es parasti nemīlu nodalīt latviešos un krievos, jo visi dzīvojam vienā valstī, un ne visi latvieši ir labi, tāpat kā ne visi krievi ir slikti, bet šajā pasākumā krievi vai krievvalodīgie dominēja. To apliecināja gan reakcija, kad tika lūgts runāt latviski, gan vairākas citas situācijas. Pasmīnēt par šī pasākuma dalībniekiem liek tas, ka tie pārsvarā bija tantuki. Tie paši tantuki, kas ikdienā lamāsies par nenotīrītām ielām, kavējošo transportu un citām lietām, kuras nav atrisinājusi RD un ar to saistītie dienesti. Savukārt šajā pasākumā aizstāv Ušakovu, kurš ir aizdomās turams par liela apjoma kukuļņemšanu. Vai tieši šādās shēmošanās un kukuļos nav aizgājusi nauda ielu tīrīšanai, tiltu salabošanai utt. Par to, diemžēl, aizdomājas retais no tiem, kas ar putām uz lūpām aizstāv Rīgas mēru. FB komentāros Ušakovs tiek aizstāvēts gan tikpat iracionāli, gan arī racionali un argumentēti, pēc nevainības prezumpcijas principa - "vai ir pierādīs, ka viņš ir vainīgs." Šādus cilvēkus es saprotu. Ja, kāds tāds atrodās šeit, tad varu pateikt savu nostāju, šajā jautājumā. Ja tu esi uzņēmua/iestādes vadītājs, kā Ušakovs ir Rīgas Domei, tu atbildi par to, ko dara tavs uzņēmums. Ja tavā iestādē tiek atklāta milzu korupcija, naudas izsaimniekošana - tu neesi izdarījis savu darbu kā nākās un tas nozīmē, ka tev ir jāatkāpjās no amata, pat ja neesi vainīgs. Tu esi vainīgs tajā, ka tu neesi veicis kārtīgi savus pienākumus un dēļ tā ir radušās nopietnas problēmas. Ušakova rīcība ir tieši pretēja. Līdzīgi kā bijusī premjere Laimdota Straujuma "kura neko nezināja, jo bija Ķīnā" arī Ušakovs aizbildinās, ka neko nezināja. Kā vadītājs var nezināt, kas notiek viņa vadītajā iestādē?
Ar to arī jābeidz nelielais Latvijas politiskā cirka apskats. Protams, ka šie nebija vienīgie notikumi gada pirmajos mēnešos, taču šie šķita svarīgākie. Un tie noteikti nebūs pēdējie. Iesēžamies ērtāk krēslos, paķeram popkornu un baudām izrādi! Bet ja nopietni, esam vienotāki un pārdomājam savus lēmumus kārtīgāk.
.jpg){kind=link}