Migrēna noteikti ir šausmīga padarīšana, bet vēl šausmīgāka ir pazemošanas tā kunga priekšā. Tā nu ar mani atgadījās kārtējais notikums, kas atstāja spilgti paliekošas atmiņas un papildus vielu, ko pārrunāt nākamajā vizītē pie psihologa. Man bija jādodas uz masāžu. Kas gan var noiet greizi ar nevainīgu vizīti pie masieres, jūs jautāsiet?
Sāksim ar to, ka es neesmu cilvēks, kam patīk jebkāda veida komunikācija vai saskarsme ar cilvēku, vēl jo vairāk ar kādu, kuru es nemaz nepazīstu un kurš ir manas omas vecumā. Vienīgais, kas mani iepriecināja uz to brīdi bija tas, ka man nebija jādodas uz kādu publisku slimnīcu vai rehabilitācijas kompleksu, jo sieviete piedāvāja pakalpojums savās mājās. Sākumā man šķita, ka nevar būt nekas jaukāks par vecu, sirsnīgu kundzi, kura centīsies man palīdzēt sakarā ar manām sūdzībām par galvassāpēm, bet ar laiku sapratu, ka viss nav tik labi kā man izskatījās.
Istaba bija neliela, tās sienas klāja svētbildes, istabas vidū stāvēja tikai kušete un mazs grāmatu plaukts ar bībeli. Uz bridi es apdullu, bet kad nācu pie saprašanas, sieviete jau lika izģērbties.
Tā nu pliks gūlos uz kušetes, kad redzēju, ka kāds mani nekaunīgi vēro, bet tad sapratu, ka tā ir tikai Marijas bilde. Es nopūtos un aizvēru acis, man bija gana šai dienai.
Masējot sievietei patika ar mani uzturēt sarunu, runājot par kādu kungu facebook, kurš esot izārstējis vēzi dzerot savu urīnu, par nātru tējas efektivitāti, kā arī par visu varu viņa centās mani atrunāt no antidepresantu un pretsāpju zāļu lietošanas, tā vietā liekot katru rītu dzert glāzi ūdens ar sodu. Mūsu viedokļi krasi mainījās, kā arī kundze kategoriski iebilda mana ārsta uzstādītajām diagnozēm un ārstēšanas metodēm.
Sarunas turpinājās līdz noteiktam brīdim. Masieres roka slīdēja zemāk, līdz tā sasniedza manu jostas vietu. Tad vecā sāka masēt manu dibenu, bet prieki nebija uz ilgu laiku. Večiņa izbrāzās no istabas klusi iešņākdamies. Es atsēdos sēdus, un no sākuma nesapratu kas viņai kaiš, bet tad es izdzirdēju, ka kāds mazgā rokas un par mani nāca apgaismība. Pēc mirkļa viņa bija atpakaļ, rokas atkal bija ieziestas ar eļļu, un viss turpinājās.
Tālāk neko neatceros, jo es laikam iesnaudos, bet pēc laika strauji uzmodos, un ziniet, uz brīdi likās, ka pamodos kapličā. Pietrūka tikai un vienīgi sveces. Sekoja smaga nopūta, likās, ka viss jau ir galā, bet tad man lika staipīties. Es sapratu, ka ēst pirms masāžām varbūt arī nebija labākā doma, bet es nezināju, ka šis pasākums aizņems tik ilgu laiku.
Es izstiepu rokas, pievilku kājas pie vēdera un atšāvu dibenu. Viens…divi…trīs…viņa skaitīja. Es dzirdēju, ka viss manā vēderā burbuļoja, un tas bija tikai laika jautājums, līdz man būs jāmeklē jauns masieris. Es aizžmiedzu acis un lūdzos, bet labais nebija manā pusē. Ar rīboņu es burtiski eksplodēju masierei sejā, kā torpēda, un saļimu uz bambusa galdiņa.
Es no aizmugurējās bikšu kabatas uz galda uzsviedu 20 eiro, saģērbos, paskatījos masierei acīs un aizgāju.
Tajā pašā vakarā es aizgāju uz tuvāko bodīti, nopirku svētbildi un pieraksījos pie cita masiera.
