Es pieeju pie galda un tur viņš mani jau gaida. Kluss un nerunīgs. Tieši tāds, kāds man viņš patīk – iededzis un gatavs mūsu kopīgajam vakaram. Telpu pārņēmusi viņa vīrišķā smarža. Es turpinu viņu vērot un tas ir hipnotizējoši. No viņa izstarojās visa vīrišķība. Es nevaru pretoties viņam un viņa sīkstajam raksturam. Manas lūpiņas jau lēnām kļūst mitras. Mazliet iemalkoju vīnu, kas jau iepriekš sagatavots manā glāzē, bet tas nelīdz. Mans kakls kļūst tikai sausāks un es ar vien vairāk vēlos viņu, bet nedrīkst. Vēl nav īstais brīdis. Vēl ir jāpaciešās. Mēs, tomēr, nebūsim vieni. Jāpagaida vēl divas, kas piebiedrosies mums šajā perversijā. Jāpagaida vēl divas, kuras būs gatavi izbaudīt viņu. Kļūstu ar vien nepacietīgāka. Ieleju otro glāzi, lai noverstu domas, bet tas mani iekārdina tikai vairāk. Nu, kur viņas kavējās? Es vēlos ķerties viņam klāt. Cik es varu gaidīt? Ja viņas neieradīsies tūlīt, viņš piederēs tikai man un viņas būs pašas vainīgas, ka nokavējušas. Apslauku ar salfeti savas lūpiņas, lai neizskatos pēc noslienājušas suņa, kad viņas beidzot atnāks. Viņš turpina klusēt. Nē, viņš tomēr ko klusi čaukstina. Pavisam, pavisam klusi viņš čurkst man pretī uz galda. Ko viņš mēgina man pateikt? Es nesaprotu. Viņš vēlās mani pabarot? Viņš vēlās, lai beidzu gaidīt tās kavētajas un ķeros viņam klāt? Mirklī, kad saprotu, ka esmu gatava un vairs nespēju ilgāk gaidīt klusumu iztraucē divi kliedzieni:” Mammu, piedod, ka mēs tik ilgi. Cepetis vēl nav atdzisis? Mēs nākam ēst! ieliesi mums limonādi?” Visa mūsu divvientulība ir izjaukta. Noslauku velreiz savu muti, kura jau otreiz bija paspējusi palikt mitra no siekalām, jo visu dienu nebiju ēdusi un tas cūkas cepetis smaržoja tik debešķīgi. Nu neko, sadalīsim mēs to vīrišķi trijata. Viņa tāpat pietiks mums visām trīs.
Tev patiks šie raksti
