Ņujorkas saldie un bezkaunīgie 1970-tie7

Vai fotogrāfu var salīdzināt ar skulptoru? Labs fotogrāfs parādīs tikai mirkli, aizvācot visu lieko. Tas pats attiecas uz skulptoru, kas no akmens gabala izkaļ tēlu. Mēs nevaram atgriezties laikā, bet par laikmetu spriežam pēc šādiem momentiem. Atstājot bez ievērības daudzas lietas. Taču tā ir interesantāk.

Merila Meislere ir dzimusi un augusi Ņujorkā. Viņa sāka fotografēt sevi, ģimeni un draugus. Pēcāk iestājās Viskonsinas universitātes fotogrāfijas klasē. 1975. g. viņa atgriezās Ņujorkā, turpinot fotografēt viņas dzimto pilsētu un tās apkārtnes. Parasti viņa nēsāja savu vidējā izmēra kameru, ar kuru fotogrāfēja sev pazīstamo Longailendas pasauli - uzvilktās skolasformas un kostīmus pārvēršot par pašportretiem, komēdiskiem ģimenes un draugu iekšskatiem. Daudzi uzskatīja 70-to gadu Ņujorku par elli, labākajā gadījumā par šķīstītavu, bet Merilai izdevās to parādīt kā paradīzi. Atvērtais Merilas prāts un sirds to atrada fotografējot ielas un Ņujorkas nakts dzīvi. Daži uzņēmumi bija tik pārdroši, ka viņa tikai nesen ir uzdrošinājusies tos parādīt.

Redzamās bildes ataino ģimenes dzīvi, bet tāpat Ņujorkas ielas un nakts dzīvi vēl neredzētā rakursā. Varbūt tās kādam liksies nostaļģiskas un piedauzīgas, bet tā ir īsta kurltūras kapsula. Fotogrāfijas ataino Merilas pieaugšanu. Tur tik daudz dažādu lietu, viss, no kā sastāvēja dzīve 70-tajos. Laikam to visu fotografējot ir veids kā to saprast, neatkarīgi vai mēs skatāmies bildes 5 vai 50 gadus pēc to uzņemšanas.