local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (27)1

84 0

Kafejnīcas durvis atvērās un Renāte pieraduma pēc pagrieza galvu, lai nopētītu ienākušos cilvēkus. Parasti viņa kafejnīcās un bāros izvēlējās vietas, no kurām varēja redzēt izeju, taču šodien kafejnīca bija tik pilna, ka nācās apsēsties ar muguru pret durvīm. Renāte joprojām netika vaļā no ieraduma nopētīt cilvēkus, lai noteiktu, ko no viņiem iespējams sagaidīt. Šad un tad bija gadījies, ka viņa bija pamanījusi nemiera cēlājus vēl pirms apsardzes un laikus atgājusi malā, lai viņu nejauši neierautu strīdā. Reiz viņa kādā klubā bija novērsusi incidentu, jo bija ieraudzījusi, ka viens no apmeklētājiem izvelk no somas dunci un aizbāž to aiz jostas, lai sameklētu pūlī kādu cilvēku un uzsāktu ar viņu konfliktu. Renāte neuzkrītoši pabrīdināja apsardzi un jauno vīrieti aizturēja. Izrādījās, ka viņš bija meklējis savu paziņu, lai „aprunātos” – abi nesen nebija sadalījuši kādu meiteni.
Taču šodien viss bija mierīgi. Ienācēji bija jauns pāris, kuri bija iegriezušies kafejnīcā, lai iegādātos kafiju un kādas uzkodas. Viņiem bija lietussargs, taču tas nebija paglābis abus no samirkšanas. Kā puisim, tā meitenei bija papūruši mati, padiluši džinsi un adītas jakas, kas izskatījās kā mantotas no iepriekšējām paaudzēm. Kājās abiem bija novalkāti šņorzābaki. Renātei bija pietiekami trenēta acs, lai vienā mirklī sarēķinātu, cik patiesībā maksā šīs „novalkātās” drēbes. Viņa nekādi nevarēja saprast, kādēļ cilvēki tērē milzu naudu, lai izskatītos kā no meža iznākuši partizāni, ja varēja aiziet uz sekondhandu un pa lēto nopirkt īstu novazātu apģērbu.
Arī Signija bija pagriezusies, lai nopētītu ienācējus. Arī viņai bija paradums aplūkot telpā ienākušus cilvēkus, taču, atšķirībā no Renātes, Signija to darīja bez īpaša iemesla.
- Kāpēc tava mamma vispār sagāja kopā ar tādu vīrieti?
Renāte viegli pasmaidīja. Viņa bija pietiekami daudz reižu saskārusies ar cilvēkiem, kuri neko nezina par vardarbību ģimenē un daudzas reizes dzirdējusi šo jautājumu, tādēļ vairs neapvainojās uz cilvēkiem, kuri to uzdeva.
- Viņa jau nezināja, ka fāčuks var būt tāds. Ir sievietes, kuras labi zina, ka vecis ir dzērājs un kauslis, bet tik un tā saiet ar viņu kopā. Te nu tiešām jājautā, kur viņām prāts. Ar manu mammu bija citādāk. Viņa ar fāčuku iepazinās kultūras namā. Tolaik tādi bija topā – cilvēki sanāca kopā un organizēja visādus pašdarbības teātrus, grupas un tā tālāk. Fāčuks strādāja kolhozā, mamma – kaut kādā rūpnīcā. Tur bija izveidojusies sava kompānija: viņi kopā ne tikai iestudēja izrādes un visādus pasākumus, bet arī devās pārgājienos un izbraucienos ar laivām. Mamma fāčuku iepazina no visām pusēm, redzēja viņu gan skaidrā, gan dzērumā – un dzēra viņš, starp citu, ļoti maz un dzērumā nekad nekļuva ne agresīvs, ne nepatīkams – gan omā, gan neomā. Fāčukā tolaik nebija nekā tāda, kas darītu viņu piesardzīgu. Viņi arī diezgan ilgi bija tikai draugi pirms sagāja kopā – kādus divus gadus. Un es, starp citu, piedzimu krietni pēc kāzām, viņiem nevajadzēja precēties tikai tāpēc, ka mamma būtu bijusi stāvoklī. Astoņdesmitajos viss bija ideāli. Dzīvojām, mums nekā netrūka. Tad sākās deviņdesmitie gadi. Kolhozs izjuka, fāčuks palika bez darba, bet drīz vien iekārtojās darbā kur citur. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kuri jebkuros apstākļos pamanās iekārtoties. Ja rajonā būtu pieejama tikai viena vakance un uz to pretendētu simt cilvēku, darbu dabūtu fāčuks. Viņu varētu aizsūtīt uz tuksnesi un pat tur viņš pamanītos iekārtoties. X stunda pienāca, kad fāčuks sāka strādāt gaterī. Nezinu, vai kāds viņam piedāvāja vai arī viņš pats to izdomāja. Gateris atradās tālu no mājām un fāčuks pārvācās uz dzīvi tur un mājās brauca tikai pa brīvdienām. Nezinu, kas tur gaterī notika – vai nu fāčuks nokļuva sliktā kompānijā vai dzīvojot meža vidū viņam no vientulības un meža zvēru radītajām skaņām sāka braukt jumts vai arī viņš saēdās nepareizās sēnes, bet fāčukā pēkšņi parādījās kaut kas bīstams, draudīgs. Mēs ar mammu to sajutām, pirms vēl fāčuks bija pirmo reizi dzērumā kļuvis agresīvs.
- Bet vai... Vai tiešām nebija neviena, kas būtu varējis jums palīdzēt?
Signijai viss dzirdētais likās neticams, neiespējams. Viņa nespēja noticēt, ka Renātei un viņas mammai nebija izejas. Izeja taču ir vienmēr, vai ne? Signija juta simpātijas pret Renāti, Renātē bija kaut kas piesaistošs, tomēr vienlaikus Signija nosodīja Renāti. Signijai likās, ka Renāte tikai aizbildinās. Kā var turpināt dzīvot kopā ar tik bīstamu cilvēku? Signija prātā uzskaitīja iespējas: radi, draugi, policija. Pa ausu galam Signija bija kaut ko dzirdējusi par palīdzības centriem. Un kā tad mediji – laikraksti, žurnāli, televīzijas raidījumi?
Ja Renāte būtu bijusi par pāris gadiem jaunāka, saruna šobrīd būtu sākusi pārvērsties strīdā. No Renātes skatpunkta viss bija skaidrāks par skaidru. Taču Renāte jau sen bija atbrīvojusies no viņai raksturīgā lecīguma un mācēja lietas izskaidrot mierīgi. Tāpēc viņa neapvainojās arī par šo jautājumu.
- Nē. Mums bija maz radu un ar tiem pašiem vēsas attiecības. Neviena tāda, pie kura varētu iegāzties mājās, pateikt „Man ir baigās problēmas” un lūgt palīdzību. Vienīgais tuvais radinieks bija mana vecmāmiņa no mammas puses. Taču viņa bija tikai trausla, ne pārāk vesela lauku sieva. Turklāt fāčuks labi zināja, kur viņa dzīvo. Kā gan viņa būtu varējusi mums palīdzēt? Par fāčuka radiem nav vērts pat runāt – nevienu brīdi neticēju, ka mums izdotos viņiem ieskaidrot, kāds fāčuks ir sadists. Draugi... Mammai nebija draugu, bija tikai pāris kolēģes, kuras piedāvāja palīdzību, bet vēlāk atkratījās no mums. Visi grib palīdzēt, pirms saprot, ko uzņēmušies. Palīdzēšana nav pāris stundu darbiņš, pēc kura rodas labi padarīta darba sajūta un iespējams kaut kur ievilkt ķeksīti. Uzņemoties kādam palīdzēt, tu daļēji sāc dzīvot viņa dzīvi. Ne katram tas ir pa spēkam. Tādu dzīvi kā mums ar mammu var izturēt tikai retais.
- Un tev? Vai tev pašai nebija draugu?
- Bija. Man bija divas ļoti labas draudzenes, Egija un Zane. Mēs mācījāmies vienā klasē. No sākuma vienkārši mācījāmies vienā klasē, bet tad kaut kā sadraudzējāmies. Ar laiku mēs kļuvām nešķiramas. Dalījāmies visā, kas mums bija un varējām viena otrai uzticēt jebko. Taču viņas nevarēja man palīdzēt. Egijas un Zanes dzīvi čakarēja tieši tā pati problēma. Egijas tēvs bija mūždien ar visu un visiem neapmierināts tips, kurš dzērumā izgāza savas dusmas uz sievu un meitu. Viņš varēja piekasīties par jebko. Egijas mamma entās reizes bija tikusi piekauta par to, ka nebija kārtīgi notīrījusi virtuves galdu vai noslaucījusi istabā putekļus. Egija tēva dēļ kļuva par superpedantu. Viņa cerēja, ka tas novērsīs strīdus. Tas bija naivi, taču viņa vismaz mēģināja. Egija vēl tagad netiek no tā vaļā – viņas dzīvoklī viss spīd un laistās, lai gan viņa tagad dzīvo viena pati un gandrīz nekad neuzņem ciemiņus. Zane... Zanes tēvs vienkārši bija dzērājs, nekā sevišķa. Īstā nelaime bija Zanes mamma. Viņa vienmēr nostājās Zanes tēva pusē: ievilka viņu dzīvoklī, ja viņš bija atlūzis pie durvīm, novilka netīrās drēbes, no rīta vienmēr pagatavoja brokastis, palīdzēja tikt galā ar paģirām un tamlīdzīgi... Tas nekas, ka iepriekšējā vakarā Zanes tēvs viņai bija uzsitis kārtējo zilumu vai iegrūdis ar galvu sienā. Zanei tas riebās un viņa nesaprata, kas notiek. Vienu vakaru sanāca pavisam traki. Zanes tēvs satrakojās, metās virsū viņas mammai un sāka sist. Zane metās starpā un dabūja pa žokli. Tikai nevis no tēva, bet gan no mātes.
Lai gan Signija šo epizodi jau bija dzirdējusi, tā atstāja tikpat spēcīgu iespaidu kā pirmīt.
- Kā kaut kas tāds ir iespējams... – Tas bija vienīgais, ko viņa spēja pateikt.
- Zane bija galīgi satriekta... Satikām viņu nākamajā dienā. Mums bija sava satikšanās vieta. Nosēdējām tur vairākas stundas, mierinot viņu. Zane mums īsi visu izstāstīja, viņa negribēja iedziļināties detaļās. Pēc tam viņa noslēdzās un vairs par to nerunāja. Mēs ar Egiju bijām nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja gadīties? Vēlāk, kad intereses pēc palasīju visādus rakstus par alkoholismu, uzdūros terminam „līdzatkarība”. Tad man viss kļuva skaidrs.
Renāte paņēma savu krūzi un izdzēra atlikušo kafiju. Pēc ilgās runāšanas rīkle likās galīgi sausa un viņa nosprieda, ka balss viņai vēl noderēs. Viņa pavicināja gaisā krūzi.
- Es aiziešu pakaļ vēl vienai. – Piecēlusies viņa paskatījās uz Signiju. – Es sapratīšu, ja pēc visa dzirdētā tev radīsies vēlēšanās laisties prom.
Tad Renāte sazvērnieciski piemiedza ar aci un devās uz kasi. Izskatījās, ka viņu it nemaz neuztrauc tas, ka viņa atstājusi bez pieskatīšanas aptuveni 800 latu vērtu datoru un pārējās mantas. Renāte nebija radusi pieķerties lietām un fakts, ka viņa bija kļuvusi turīga ļāva viņai paturēt šo ieradumu.
Signija ātri apdomāja situāciju. No vienas puses, šī saruna bija kas tāds, ko viņa ar grūtībām spēja sagremot. Patlaban Renāte viņas acīs bija kā atnācēja no citas pasaules. Signija, protams, zināja, ka pasaulē notiek dažādas sliktas lietas, bet tās vienmēr bija likušās tik tālas. Kā tas varēja būt, ka tepat Latvijā, viņas mazajā, jaukajā dzimtenē, notiek tik šausmīgas lietas? Vēl vairāk, kā kaut kas tāds varēja notikt tik tuvu, viņas pilsētā?
Signija un Renāte nekad iepriekš nebija tikušās, līdz šodienai abas pat nenojauta viena par otras eksistenci. Un nu pēkšņi abas pasaules satikās.
Tā bija viena medaļas puse. Ja ir cipars, ir arī ģerbonis. No otras puses, Renātes teiktais bija radījis Signijā pamatīgu interesi. Jo vairāk Renāte stāstīja, jo vairāk Signija gribēja uzzināt. Kas? Kā? Kāpēc? Un apmierināt savu ziņkāri Signija varēja tikai vienā veidā.

(Turpinājums sekos)

84 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion

0 0 atbildēt