Viņa pat nemirkšķināja9
397
0
Es steidzoties izgāju no mājas, lai savāktu savu dēlu no skolas tajā dienā. Nekādu sastrēgumu nebija, tikai dažas sarkanās luksoforu gaismas ceļā. Tas notika brīdī, kad es gaidīju zaļo gaismu.
Man nebija ne jausmas, cik ilgi viņa te stāvēja skatoties uz mani, bet, kad es viņu pamanīju, es vairs nevarēju palūkoties prom. Viņa smaidīja kā maniaks un māja man ar vienu roku, kamēr ar otru glaudīja maza zēna galvu. Zēnam, cik es nopratu, viņas dēlam, mugurā bija platas drēbes un seju aizklāja melna govs maska. Ļoti dīvains kostīms, plus, kurš tā ģērbjas dienu pēc Helovīniem?
Viņš arī māja un skatījās uz mani caur biedējošo masku, bet viņa māšana likās neērta un piespiesta. Sievietes acis, tās varēja redzēt man cauri un es varēju gandrīz vai fiziski sajust kā viņas skatiens urbjas manī. Viņa pat nemirkšķināja. Es jutos sasodīti neērti un kails. Tad zēna acis, Dievs, zēna acis lūdzās pēc palīdzības. Sieviete sāka palikt nepiecietīga, mājot vēl vairāk ar katru sekundi, kas pagāja.
Es paskatījos prom. Kaut kādu iemeslu dēļ es biju pārbijies. Man vajadzēja tikt prom no šejienes pēc iespējas ātrāk. Kad zaļā gaisma bija iedegusies pēc laika, kas likās kā mūžība, es steidzoties aizbraucu. Pat neuzdrošinājos atskatīties atpakaļ.
Man likās, ka nekas nevarēja būt biedējošāks par sajūtu, kas man bija atrodoties sievietes un viņas dēla redzes lokā. Bet tad es nokļuvu līdz skolai un man paziņoja, ka mans dēls neatrodas šeit. Man teica, ka mana sieva jau bija atnākusi viņam pakaļ. Bet man nav sievas. Viņi man iedeva zīmīti, sakot, ka sieviete lūdza to atdot man. Nav vārdu, kas aprakstītu, kā es sajutos, kad izlasīju, kas uz lapiņas bija rakstīts. “Un nemaz nesaki, ka es tev nedevu iespēju no viņa atvadīties”.
***
Paldies, ka lasīji! 
Citi interesanti raksti manā profilā.
Tev patiks šie raksti
bet ir ok...gaidu uz vakaru vēl kādu rakstu
