1988. gads bija notikumiem bagāts. Visapkārt jūtamas jaunas politiskas vēsmas. Sevišķi pēc Rakstnieku savienības plēnuma jutām jaunu tautas kustību. Arī preses izdevumos sāka parādīties raksti ar nebijušu tematiku, to visu kāri tvērām, dalījāmies, pārspriedām. Darbā nobrieda doma, ka arī Tālsakaru centrā būtu jādibina Tautas frontes atbalsta grupa, jo daudzos uzņēmumos tādas jau bija. Sava domubiedru grupa, uz kuriem var paļauties mums bija visus gadus, bet nu jutām, ka pienācis laiks savas domas izteikt skaļāk. Neskaidrību pašiem bija daudz, bet atbildi nebija kam pajautāt. Varējām apsekot strādājošos, uztaisīt vienkāršu biedru sarakstu un darboties. Nolēmām, ka jārīko iepriekš izziņota atklāta sapulce, uz kuru tiek aicināti visi un dienas kārtībā - Tautas frontes atbalsta grupas dibināšana. Mums Dzirnavu ielā 105 bija trešajā stāvā sava zāle un problēmu ar telpām sapulču rīkošanai nekādu, vienīgi jāsaskaņo ar Tālsakaru centra priekšnieka G. Bitmaņa sekretāri vai zāle nav aizņemta. G. Bitmanis bija savējais un atbalstīja šādas grupas dibināšnu, bet uzreiz pateica, ka uz sapulci stratēģisku iemeslu dēļ nenāks, biedru sarakstā gan lai viņa vārdu ierakstām neredzamiem burtiem.
Ja paredzēta sapulce, tad jābūt ari sapulces vadītājam, kurš tas būs? Nezinu kāpēc, bet daudzas acis lūkojās uz mani. Atpakaļceļa nebija, jo sapulce izziņota.
Tikai tagad sāku īsti apjēgt, ka neesmu šādai lietai sagatavota. Tā nebija vienkārša ražošanas sapulce, kuru pratām jebkurš no mums novadīt.
Nevarēja paredzēt kas uz sapulci atnāks, kādi būs jautājumi. Loģiski, ka ievadā būtu saprotamā valodā jāpaskaidro kāpēc tāda grupa vajadzīga, ar ko tā nodarbosies, vai tā nebūs kāda partija u.t.
Nedēļas garumā pati sev uzdevu jautājumus, meklēju atbildes pati, gan palīdzību pie kolēģiem.
Mazliet sašķirojām iedomātos jautājumus uz kuriem kurš uz kuru varētu atbildēt.
Jau agrāk pieminēju, ka vairums strādājošo bija cittautieši. Tālsakaru centrā bija spēcīga kompartijas organizācija, kuras rindās arī varēja samanīt zināmu rosību. Mums bija vēlme atklāti parādīt, ka bez kompartijas var būt vēl kāds respektējams spēks.
Kas ieradās uz sapulci? Savējie ap 20 cilvēki, pārējie - daudz lielākā skaitā atnāca organizētā veidā no telegrāfa un citām nodaļām kompartijas biedri ar iepriekšējā rakstā minēto M. Matvejevu priekšgalā.
Nedaudz par M.Matvejevu. Vīņš bija mans pirmais tiešais priekšnieks, kad atnācu uz tālsakariem. Vīņš bija Latvijas krievs, runāja skaidrā latviešu valodā, bez lielas izglītības bija ļoti labs speciālists ar zelta rokām. Daudz ko no viņa esmu mācījusies. Pēdējā laikā strādāja telegrāfa laboratorijā. Pārliecināts padomju varas piekritējs un kompartijas biedrs, kam tika uzticētas daudzas slepenas sakaru organizācijas lietas.
Lai gan ar Matvejevu man agrākās darba attiecības bijušas vienmēr labas, šoreiz man bija aizdomas, ka viņš centīsies sapulci izgāzt.
Sapulce izdevās. Atbalsta grupu nodibinājām un reģistrējām, maksājām arī simboliskas biedru naudas.
