›

No pazemes līdz zvaigznēm.5

128 0

Katram savas dzīves laikā ir jāspēlē kāda noteikta loma. Arī man. Mana dzīves loma nav no vienkāršākajām.

Mani sauc Viktorija, man ir 16 gadi.. Mani pirms nedēļas adaptēja kāds pārītis, viņi pirms pāris gadiem adoptēja kādu zēnu. Nezinu vēl viņu, jo vēl atrodos bērnunamā. Man ir patiesi bail no tā, kas mani sagaidīs tur. Es jau šeit knapi iejutos, visi mani apsaukāja un izsmēja. Tagad es tur būšu sveša, pat ģimene... Man būs patiešām grūti. Un savu māti... Vai es viņu kādreiz varēšu saukt par mammu? Ak kungs, rīt jau jābrauc uz Rīgu. Man ir patiesi bail.

Ir pienācis rīts. Mani sauc uz mašīnu jaunie vecāki.

M- Vikucīt, nāc, ceļš būs ilgs..

V- Nāku jau, man tikai jaatvadās..

T- Tikai neesi ilgi..

V- Bet protams, tas būs ātri..

Tikko atvadījos no visiem, iekāpu jau mašīnā.

M- Kādu mūziku tu klausies?

V- Atkarīgs ir tikai mans noskaņojums..

T- Un kāds ir tagad?

V- Es pat nezinu.. Esmu satraukta, tāpēc tagad labprāt kaut ko mierīgu paklausītos..

Jaunie vecāki uzslēdz jauku rādio kanālu, tā iejutos, ka pēkšņi sāku dziedāt dziesmām līdzi... Vecāki saskatījās, bet es nokautrējos.

T- Nekas, nekas, tu skaisti dziedi, tev ir talants..

V- Paldies, bet es gan tā nedomāju.. Dēļ visa stresa aizmirsu jums pajautāt, cik istabas ir jūsu dzīvoklītī?

M- Pirmkārt, mūsu, otrkārt, mums nav dzīvoklis, bet gan privātmāja..

V- Ojjj.

T- Nekas.. Drīz jau būsim Rīga, iebrauksim tikai vēl veikalā....

V- Ko veiklā?

M- Tu varbūt esi nogurusi.. Bet mums vajaga iegādāties tev jaunas drēbes.. Nepārproti, tagadējam nav ne vainas, bet vajadzīgas jaunas..

V- Oww. Nu labi..

Pasmaidīju un ieraudzīju lielus, baltus burtus – RĪGA.

V- Mēs jau esam Rīgā?

T- Jā, esam gan..

V- Jauki.. J

Iebraucām veikalā, sapirkām daudz jaunu drēbju, ne tikai man, bet ari manam brālim, ahh, man ir brālis.. Un es aizmirsu pajautāt kā viņu sauc un cik viņam gadi..

V- Visā steigā aizmirsu pajautāt par jūsu otru bērnu..

M- Jā, bet tas nekas.. Viņu sauc Renārs, viņam ir 18. Viņu adoktējam, kad viņam bija 16, tā pat kā tev tagad. Viņš mācās 11.klasē, bet viņš nav palicis ne reizi uz otru gadu, nebaidies. /mamma nedaudz iesmējās/

V- Tad kāpēc viņš ir klasi zemāk?

T- Tas ir tikai tāpēc, ka viņš tavā vecumā negāja uz skolu, ne reizi, un nākās tagad ilgāk pasēdēt skolas solā..

V- Ak..

M- Nu esam mājās...

Ienākot jaunajās mājās neviena nebija, viss bij tukšs, nebija nevienas dzīvas dvēseles.. Tātad Renāra nebija.. Žēl..

M- Es tev ierādīšu tavu istabu..

V- Man?

M- Nu ja, tev būs pašai sava.

V- Sava?

M- Jā, nāc līdzi... /uzgājām pa kāptnēm augšā, mamma atvēra durvis, gandrīz valodu zaudēju, tā nebija istaba, tā bija paradīze, manos sapņos tik fantastiska istaba nebija rādījusies/

M- Tev viss labi?

V- Jā, jā, vienkārši.... Šī istaba.. Ir lieliska..

M- Man patiesi prieks, bet nu liecies uz auss, ar labu nakti..

V- Ar labu nakti..

Mamma nogāja pa kāpnēm un es ātri aizmigu.. Pienāca rīts..

R- Labrīt miega mice..

V- Labrīt.. /nobijusies noteicu/

R- Nebaidies... Es esmu

V- Renārs..

R- Tieši tā.. /viņš sāka smieties/

R- Sāc taisīties, mans šīs dienas uzdevums ir tev izrādīt pilsētu...

V- Nu labi, tev nenāksies mani ilgāk gaidīt kā 30 min.. /noteicu un skrēju taisīties/