local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (21)3

100 0

Bija diena pirms pirmā – latviešu valodas un literatūras - eksāmena un teorētiski tas nozīmēja, ka Renātei, Egijai un Zanei šobrīd būtu jāatrodas mājās un pēdējo reizi jāatkārto mācību viela vai vismaz jāraksta špikeri. Tā vietā visas gulēja pļavā pie kāpnēm un našķojās ar saldējumu. Uz zālē noklātās segas mētājās arī pustukša sulas paka, lētas plastmasas saulesbrilles, mobilie telefoni un viena cigarešu paciņa uz trijām. Vispār viņām nepatika smēķēt karstā laikā, bet ieradums pamazām bija sācis pārvērsties pieradumā un dienā nācās izsmēķēt vismaz divas, trīs cigaretes. Draudzenes gan ne reizi vien bija teikušas, ka šito ieradumu derētu atmest, jo tas sāka prasīt arvien vairāk naudas un viņām galīgi nebija vēlēšanās pusi kabatas naudas notērēt cigaretēm, ja par to naudu varēja aiziet uz kino vai nopirkt kādu kaseti.
- Nesen es atkal saplēsos ar Zojas tanti, - Renāte teica, veikli nolaizīdama saldējumu pirms tas paspēju uzkrist viņai uz biksēm. - Grasījos iet uz veikalu pēc maizes, kad kāpņutelpā atkal uzskrēju virsū tai raganai. Goda vārds, nezinu, kas viņai meklējams manā kāpņu telpā. Mēs atkal sākām kasīties un vienā brīdī es viņai pateicu – Zojas tant, ja man būs bērni, es noteikti viņus ar jums iepazīstināšu. Lai Marcinkēviču jaunākā paaudze jau agrā bērnībā uzzinātu, ka pasaulē ir ļaunums, aprobežotība un nenovīdība!
Egija un Zane skaļi iesmējās.
- Šis ir labs! – Egija iesaucās. – Kā tev ienāca prātā kaut ko tādu pateikt?
- Nav ne jausmas. Pati pabrīnījos.
- Mēs ar Egiju ne reizi vien esam tev teikušas, ka tev mute ir īstajā vietā.
- Aha, - Renāte sacīja un uzmanīgi iekodās saldējumā, tā, lai tam apkārt esošā šokolāde nenokristu nost. – Ja es vēl izdomātu, kā to pielietot dzīvē... Visu mūžu taču neizmantošu savas runas dāvanas, lai lektos ar visādiem stulbeņiem.
- Runājot par lekšanos... – Zane bilde, nokozdama gabalu no sava saldējuma. – Sen neesam strīdējušās ar Madaru.
- Tas gan, - Egija piekrita. – Es, starp citu, nesen viņu redzēju, bet viņa man nepievērsa nekādu uzmanību.
- Es arī, - Renāte teica. – Nācu ārā no skolas, kad netālu ieraudzīju Madaru kāpjam sava fāčuka mersī. Es uz viņu paskatījos, viņa uz mani arī, bet neko neteica. Nez, kas viņai par mušu iekodusi?
- Varbūt priekšlaikus aizgājusi vasaras brīvlaikā, lai rudenī atgrieztos ar jaunu sparu? – Zane ironizēja. Viņa iemeta mutē pēdējo saldējuma un vafeles gabalu.
Visas trīs pasmīnēja.
- Kā jums liekas, mēs nokārtosim tos eksāmenus? – Renāte mainīja sarunas tematu.
- Jā, kāpēc ne? – Egija sacīja, ar zobiem noskrāpēdama no saldējuma kociņa pēdējās saldējuma paliekas un pēc tam ar slaidu vēzienu pārlidinādama kociņu sev pār plecu.
- Tik stulbas jau neesam, lai nenokārtotu, - Zane sacīja, turpinādama grauzt sava saldējuma vafeli.
- Cerams, - Renāte teica. – Būtu tizli izlaidumā saņemt tikai liecību. Mamma toč nepriecātos. Fāčukam gan būtu vienalga. Viņš izglītību nevērtē diez ko augstu. Pats ne reizi vien ir teicis, ka skola esot lieka laika tērēšana un viņš esot to pametis pēc septītās klases.
- Manējais, nu tajos laikos, kad viņš vēl bija spējīgs pateikt ko prātīgu, teica – mācies, meitiņ. Laiki mainījušies, tagad bez izglītības nekur tālu netiksi, – Zane atstāstīja kādu senu sarunu ar tēvu.
- Manējais savukārt teica, ka videne esot lieka laika tērēšana un ka jāiet uz arodeni. Tā, šķiet, ir vienīgā prātīgā lieta, ko šis savā mūžā ir pateicis.
- Jā, man arī videne liekas nelietderīga laika tērēšana. Kāda jēga vienkārši atsēdēt trīs gadus? Es labprāt ietu uz arodeni, ja vien varētu izdomāt, uz kuru tieši, - Renāte sacīja.
- Tev vēl visa vasara priekšā, - Egija mierināja.
Renātes saldējums atkal bija sācis bīstami pilēt un viņa steidzīgi to notiesāja, bet kociņu, tāpat kā Egija, iemeta zālē.
- Meitenes, es atcerējos vēl vienu kolosālu izteicienu. Kaut kad nesen runāju ar mammu par dzīvi un vienā brīdī pateicu – fāčuks mums visu dzīvi ir sap**is. Piedod, mammu, ka tavā klātbūtnē lietoju šādu vārdu, bet, bļ*n, kā lai savādāk pasaka!
Atskanēja skaļi smiekli. Zane saķēra vēderu un nokrita uz segas, gandrīz saspiezdama savas saulesbrilles. Egija vārtījās zālē, raustīdamās smieklu lēkmē. Vienīgi Renāte nesmējās, viņas sejā bija redzams viegls smīns, jo par šo spārnoto izteicienu viņa ne reizi vien bija izsmējusies mājās.
- Ak Dievs, Renāte! – Egija iesaucās, joprojām gulēdama zālē. – Nu kur kaut ko tādu var izdomāt?!
Zane piecēlās sēdus un notrausa no acs kaktiņa asaru.
- Renāte, tu esi neiespējama.
Atbildes vietā Renāte tikai turpināja smaidīt.

(Turpinājums sekos)

100 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Neceļās roka komentēt. emotion  emotion Protams.

4 0 atbildēt
++++!
3 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt