local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (2)2

106 0


- Nu? Varam iet? – Renāte jautāja.

Egija pamāja ar galvu un visas trīs devās prom pa gaiteni, lai nokāptu lejā garderobē, kur atradās avārijas izeja. Uz kāpnēm drūzmējās visu vecumu skolēni, bet kaut kur šī bara vidū rosījās skolotājas, skaļā balsī sniegdamas instrukcijas.

- Skat, kā dažs streso, - Egija pavīpsnāja. – Tā, it kā šī būtu īsta trauksme.

Renāte pasmīnēja, bet Zane vienaldzīgi paraudzījās apkārt. Viņām šobrīd būtu jāatrodas kaut kur pūlī, bet viņas izlēma skolu pamest pa savam un bija nemanot atdalījušās no klases.

- Nez, kā viņi reaģētu, ja viss notiktu pa īstam? Lielākā daļa noteikti sāktu panikot un učenes bļaustītos, mēģinot visus nomierināt, - Zane teica.

Neviens no pūļa neievēroja malā stāvošās meitenes. Nogaidījušas kamēr pēdējā skolēnu grupa tiek izvesta laukā, arī viņas devās uz izeju.

Kad draudzenes bija izgājušas laukā, pie viņām piesteidzās viņu klases latviešu valodas skolotāja.

- Meitenes, tad redz kur jūs esat. Kāpēc nebijāt kopā ar pārējiem? Jūs taču zināt instrukciju.

- Egijai savajadzējās uz tualeti, - Renāte vienaldzīgi atteica. – Tā kā šī nav īsta ugunsdzēsības trauksme, mēs nolēmām vispirms apmeklēt attiecīgo kabinetu un tikai pēc tam pamest skolu.

- Cerams, ka īstas trauksmes gadījumā jūs tā nedarīsiet. Un tagad nāciet atpakaļ pie klases.

Skolotāja pagriezās uz papēža un sāka ātri soļot. Kad viņa bija vismaz piecu soļu attālumā, Zane pieliecās tuvāk draudzenēm un sacīja:

- Ja skola degtu pa īstam, mēs būtu pirmās, kuras to pamestu.

- Caur tualetes logu, - Egija piebilda.

Visas trīs klusi iesmējās.

Skolas vadībai zināma, bet skolēniem tā arī nepateikta iemesla dēļ skolā norisinājās simulācija par tēmu „Ugunsgrēka trauksme”. Atbilstoši instrukcijai skolotāji, līdzko bija atskanējusi trauksmes sirēna, bija likuši klasei, kurai tobrīd pasniedza stundu, sastāties kolonnās pa divi un izveduši skolas pagalmā, kur vajadzēja nostāties līnijā. Asfaltētā laukuma vidū atradās ugunsdzēsēju mašīna un turpat blakus rosījās paši ugunsdzēsēji. Sākumskolas bērni, protams, uz mašīnu bija kā uzburti un skraidīja ap to, kamēr skolotājas velti pūlējās dabūt viņus atpakaļ ierindā.

Spriežot pēc visa, bija paredzēts pagarš informatīvs un varbūt arī izklaidējošs pasākums. Renātei, Egijai un Zanei tas nelikās saistoši. Vienīgais, kas viņām šajā pasākumā patika bija tas, ka tā dēļ bija izjukusi stunda.

Visas trīs atradās nostāk no pārējiem, blakus dekoratīvam betona valnim. Viņas atradās gana tālu, lai viņas neviens neredzētu un varētu netraucēti sarunāties, bet gana tuvu, lai visu varētu redzēt. Blakus valnim auga liels krūms, kura lapas palīdzēja noslēpt draudzeņu klātbūtni.

Egija sēdēja uz vaļņa, pievilkusi klāt kājas un apķērusi tās ar rokām. Viņai blakus stāvēja Renāte, sakrustojusi rokas un kājas. Blakus Renātei atradās Zane, kura bija sakrustojusi rokas uz krūtīm un kuras seja izskatījās drusku sabozusies. No malas šī kompānija neizskatījās diez ko draudzīga.

- Nez, kā šie uzvestos, ja skola tik tiešām sviltu nost? – Zane jautāja.

Mazākie bērni joprojām ar interesi drūzmējās ap ugunsdzēsēju auto. Pamatskolēni garlaikoti mīdījās uz vietas vai arī dalījās bariņos un kaut ko apsprieda, savukārt vidusskolēni pamazām centās atkāpties. Otrpus skolai esošais ēnainais laukums bija pilns smēķētāju. Cik ilgi šis pasākums turpināsies un kāda no tā jēga, jo galvenais – izkļūšana no skolas – jau bija paveikts, skolēni nezināja.

- Nu... Viņi pilnīgi noteikti neuzvestos tik mierīgi, - Renāte sacīja.

- Kad gājām ārā no skolas, visi bija tik mierīgi, ka garlaicīgi sametās, - Zane turpināja.

- Ne visi, - Egija iebilda. – Bija pāris tādi, kuri sāka stresot. Vai nu šiem uzdeva nervi, vai nu neviens nebija pateicis, ka trauksme nav īsta.

- Vismaz viens labums: šodien būs par vienu stundu mazāk. Bet vispār man sāk palikt garlaicīgi. Toreiz, kad kāds piezvanīja un paziņoja, ka skolā ievietots spridzeklis, bija krietni jautrāk, - Renāte teica.

- Un kā vēl! – Egija iesaucās. – Kaut kāds bariņš astoto sāka psihot un iesprūda durvīs, nobloķējot izeju. Lai atbrīvotu durvis, nācās iejaukties trijām učenēm, kuras viņus izsvaidīja uz visām pusēm.

Visas trīs iesmējās.

- Starp citu, kā mēs toreiz izkļuvām no skolas? – Zane jautāja.

- Pa durvīm. Svinīgi izgājām pašas pēdējās, - Renāte atbildēja.

- Kad tad bija tā reize, kad mēs izlīdām pa tualetes logu? – Zane interesējās.

- Tas bija vēl pirms tam. Todien mēs vienkārši bastojām stundas, - Egija sacīja.

- Vai tad? – Zane šaubījās.

- Aha, - Renāte teica.

- Ā, pareizi. Tagad atceros.

- Es toreiz gandrīz izmežģīju potīti, lecot laukā pa logu. Un viss tikai tāpēc, ka man jāsēž skolā no zvana līdz zvanam. Kāds no tā labums? Mācīties un pelnīt labas atzīmes. Pff... – Renāte pavīpsnāja. - Brīžam es vispār nesaprotu, kādēļ apmeklēju skolu. Mācīties. Patlaban es neredzu jēgu labi mācīties. Ja man kāds pateiktu – mācies un tavā dzīvē viss mainīsies, es jau šovakar pat sēstos pie grāmatām un mācītos tikai uz astoņi, deviņi un desmit.

Visas trīs apklusa.

Pēkšņi pāri visam pagalmam atskanēja kādas skolotājas spalgā balss. Skolēni uzvedās diezgan klusi, tāpēc viņai uzreiz izdevās piesaistīt visu uzmanību.

- Skolēni, atpakaļ pa klasēm! Trauksmes simulācija beigusies!

Draudzenes nopūtās un negribīgi sāka kustēties no vietas.

- Tusiņš beidzies, atpakaļ pie mācībām.

- Kas nākamā par stundu?

- Anglene.

(Turpinājums sekos)

106 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Aa mums gāja pagākušo gadu viens puisis kurš dienasgrāmatā rakstīja anglene, vizene, latene u.t.t un kad to bija ieraudzījuši skolotāja viņš tā dabuja pa mizu:D
5 0 atbildēt

emotion

1 0 atbildēt