Piecus mēnešus pēc Valtera pazušanas, parādījās rezultāts. Zēns no Illinoisas apgalvoja, ka ir Kolinsas dēls. Pēc apmainīšanās ar vēstulēm un fotogrāfijām un sajūsmas, Kolinsa piekrita apmaksāt bērna vilciena biļeti uz Losandželosu. Kad Kolinsa ieradās policijas rīkotajā mazajā, laimīgajā atkalapvienošanās pasākumā, viņa uzreiz pamanīja, ka zēns nav viņas dēls. Viņš atgādināja Valteru, bet tas noteikti nebija Valters. Un tas nebija viss. Kad policija iztaujāja ‘’Valteru’’ par nolaupīšanu un kā viņš nonāca Illinoisā, bērna stāsts bija pilnīgi nesakarīgs. Ārstiem bija aizdomas, ka zēns kaut ko slēpj, bet nespēja izvilināt no viņa patiesību.
Tas ir ļoti skumji, bet daudzi bērni pazūd. Bet kas šo stāstu padarīja tā vērtu, lai Klints Īstvuds pēc 100 gadiem radītu par to filmu, bija policijas priekšnieka Džonsa (Capt.J.J.Jones) atbilde. Tā vietā, lai atvainotos Kolinsai un atlīdzinātu biļetes izdevumums, kuru viņa nopirka zēnam, un apsolītu atrast viņas īsto dēlu, Džonss uzstāja, ka viņa zēnu ‘’izmēģinot’’, it kā viņš būtu kāda jauna zobu pasta nevis bērns. Džonss bija ļoti uzstājīgs, tādēļ Kolinsai nenācās viegli sevi pārliecināt, ka tas tomēr nav viņas dēls. Tas turpinājās trīs nedēļu garumā, līdz beidzot viņas mērs bija pilns. Viņa paņēma Valtera zobārstniecības ierakstus un ar draugu ‘armiju’ devās uz policijas iecirkni. Draugi viņu atbalstīja un uzstāja, ka bērns nav Valters Kolins. Tā vietā, lai atzītu savu kļūdu, Džonss sadusmojās un apsūdzēja Kolinsu par to, ka viņa izvairās no mātes pienākuma un cenšas policiju padarīt par apsmieklu. Džonss ne tikai atteicās ticēt Kolinsas protestiem, ka zēns nav viņas īstais dēls, bet pat ieslodzīja nabaga sievieti psihiatriskajā slimnīcā.