Vai esat kādreiz piedzīvojuši situāciju, kad kādā saviesīgā, vairāku cilvēku apmeklēta pasākumā, vakariņās, piknikā vai ballītē, jūs satiekat personu, kura acīmredzami ir gudra, labi izglītota un veiksmīga, un no kuras sagaidāt interesantu sarunu, bet tā pretēji- nevedas jau no paša sākuma? Saruna paliek virspusējā līmenī, un ar pūlēm nākas meklēt visikdienišķākās apspriežu tēmas. Sarunai īsti nesākoties, no tās ir vēlēšanās tikt vaļā: ,,Prieks bija iepazīties! Aiziešu pakaļ jaunam dzērienam.''- labākajā gadījumā būs iegansta frāze, ko pateiksiet uz atvadām.
Savukārt citā sabiedriskā pasākumā, jūs nejauši satiekat personu, kas ir tikpat spējīga un piesaistoša kā iepriekš minētā, tomēr uzsākot sarunu, tajā ir zināma atšķirība-tā ir daudz patīkamāka. Kaut arī svešinieki, jūs ātri saprotaties un bez grūtībām atrodat par ko runāt, jūtaties, kā savā komforta zonā-nepiespiesti un viegli. Pietiek ar dažām minūtēm, lai prātā iezagtos sajūta, it kā būtu pazinuši viens otru gadiem ilgi.
Kas izskaidro šo ļoti atšķirīgo sociālo pieredzi? Esmu nonākusi pie atziņas, ka tam nav nekāda sakara ar intelektu, izglītību, statusu, kopīgām vērtībām vai pieredzi. Tā vietā es uzskatu, ka tas ir skaidrojams ar abu iesaistīto pušu emocionālo atvērtību . Tas ir svarīgs komponents visu veidu veiksmīgās attiecībās, taču uzsvaru vairāk likšu uz sievietes un vīrieša attiecībām.
Emocionālā atvērtība5
Ko nozīmē emocionālā atvērtība?
Runa tiešām ir par spēju dalīties emocionālajā dzīvē ar citiem, atklāties viņiem daudz dziļāk, kā pārējiem. Taču nevajag kļūdaini jaukt atvērtību ar godīgumu, domājot, ka tas ir viens un tas pats, ir sīkas nianses, kas tos atšķir. Godīgums ir taisnības teikšana, kad tā tiek prasīta, bet atklātība ir paradums teikt taisnību, kaut tā netiek prasīta.
Tas nav apzināts lēmums pieņemt šo emocionālo saikni vai nē. Drīzāk tā ir spontāna sajūta, kas radās dziļu un katram savu iemeslu dēļ. Kādam tie ir feromoni, kādam smadzeņu ķīmiskās reakcijas, kādam īstais garastāvoklis, vēl kādam tā ir pazīšanās sajūta no iepriekšējās dzīves, rezultāts ir tas pats, šiem diviem (vai vairākiem) cilvēkiem atvērās neredzami vārti, veidojot abpusēju uzticamības saikni.
Atsaucoties uz augšā dotajiem piemēriem, var saprast, ka pirmajā gadījumā starp abām iesaistītajām pusēm bija tāda kā barjera, kas neļāva emocionāli sasniegt viens otru. Darbojās likums- ja es neko nejūtu, es nelikšu just pretī. Ja man nav intereses, es to neizrādīšu, vai ja izrādīšu, tad tīri aiz pieklājības. Savukārt otrajā gadījumā starp runātājiem ir atvērta telpa, kas ļauj emocijām apmainīties, brīvi plūst uz vienu un otru pusi. Kā teicis ietekmīgais psiholoģijas zinātnieks un ārsts Karls Gustavs Jungs: ,,Divu personību tikšanās ir kā divu ķīmisku elementu kontakts: ja notiek reakcija, abi piedzīvos izmaiņas.''
Pastāv zināms risks sevi ne tikai atverot, bet arī ilgstoši nocietinot. Varētu apgalvot, ka caur sākotnējo emocionālo mijiedarbību ir prognozējams turpmāko attiecību ilgums. Vai tūlītējs savienojums vienmēr nozīmē ilgstošu savienojumu? Un vai emocionāli neveiklas pirmās tikšanās nozīmē ilgstošu nolemtību attiecībām? To ir grūti pateikt, taču , visticamāk, radīsies vēlme atkal kādu redzēt pēc emocionāli izdevušās pieredzes un mazāk motivēt tikties uz emocionāli neapmierinošu pirmo satikšanos, kas ir tā riska negatīvās sekas- jūs varat zaudēt to, kas varētu būt izrādījies lielisks draugs vai pat persona, ar kuru kopā nodzīvot laimīgu dzīvi.