Randiņā tiekas divi sen neredzējušies mīlnieki, Jānītis un Lienīte. Abi mazliet samulsuši, mazliet nokautrējušies. Taču tad Janka uzņemās iniciatīvu...Puisis atraisās un kļūst dikti runātīgs...
Censdamies piemeklēt pašus labākos un daiļrunīgākos vārdus, ko veltīt savai dāmai, no sirds pārpilnības iesāka savu sakāmo: "Lienīt, manu Lienīt, nav neviena paša meitene tāda kā Tu man gadījusies! Un kopš tiem laikiem ,kad pazīstamies, esmu ievērojis daudz jauku lietu Tevī... Viena, kas mani arvien nebeidz pārsteigt ir tā, ko redzu katru reizi, kad palūkojos Tavās acīs"...un Jančuks turpināja:" Tavas acis spoži mirdz kā zvaignes Latvijas lauku naksnīgajās debesīs- viena augstāk un otra zemāk"...
Lienīte ,negribēdama palikt atbildi parādā ,laipni atteica :"Jancīti, mincīti, neko neteikšu par Tavu pincīti, bet Tavs deguns kā mana piemājas kanalizācija vienmēr tek un tek un nebeidz tecēt"...