Atvainojos. Nē, - par ko atvainoties, ka rakstu vienu virsraksta pusi ar lielajiem burtiem, otru – mazajiem…Jo parasti ikdienā ir otrādi. Cilvēks ar distoniju, pat depresiju tā arī jūtas… labi, ja rakstīts ar mazajiem burtiem. Labi, ja vispār netiek izslēgts no dzimtas no ģimenes, dzimtas. Tas var būt arī pārnestā veidā: norobežošanās.
Par VD cilvēkiem var būt:
1. Viņi kopš bērnu dienām neapzināti izjūt sev upura lomā. Dažiem tas palīdz ikdienā pieaugot spēlēt lomas, kas ir par labu tam, lai nedarītu no visa, kas rada stresu, ir nepatīkams, bet nevis slinkuma, bet BAIĻU dēļ.
Bieži vien ir hipohondriķi (meklē sev daudz un dažādas slimības, vienmēr liekas, ka ir fiziska saslimšana).
2. Ditstoniķi, kuri ieguvuši sadzīvisku vai emocionālu traumu: uzbrauca auto, bija autoavārijā vai negaidīti, smagi aizgāja kāds tuvs cilvēks. Pāreja – upura lomā, kas mijas ar pasīvā agresora lomu.
3. Infantilla attieksme pret dzīvi – ārkārtīgi sirsnīgi cilvēki, labestīgi, kuriem grūti pieņemt realitāti, bērnišķīgi, sadzīve ir grūti piepildāma.
4. 80% kategorija: cilvēki, kuri ir jaudīgi, spēcīgi, bet citi to pieņem kā pašsaprotamu, tik ļoti, ka tad, kad cilvēks sastopas ar VD un depresiju, - atsakās to pieņemt un nosauc to, maigi izsakoties par slinkumu vai simulantu.
Visbiežāk sastopamais – sākusies VD, bet ilgi nav apjausta. Tikai tad, kad kaut kas pretēji dvēseles vai sirds vēlmei jādara, - izpaužas fizioloģija: caureja, migrēna, saaukstēšanās, lūzumi…. Utt. Tie ir cilvēki, kuriem mainās garstāvoklis, bet atsakās pieņemt, ka ar viņiem notiek nekontrolējamas lietas, sajūtas.
Ģimenei tas ir arī nepatīkams pārsteigums, ja tā maigi var izteikties, un bieži vien mijas ar noraidījumu. Pats distonijas cilvēks parasti sākumā to neatzīst.
Pati galvenā problēma ir nevis tas, ka uzzini, ka otram ir VD, bet tas, ka tas izjauc TAVU KOMFORTA ZONU. Tas izjauc ikdienas ritumu, plānus, bieži vien nekas nav prognozējams, otrs kļuvis neprognozējams, kas rada dusmas un pat personīgi vērstu aizvainojumu (iedomātu).
KĀPĒC ĢIMENE/ DZIMTA IR NORAIDOŠA
Jo cilvēks, kurš slimo vai jūtas neadekvāti, ķēdes reakcijā – izjauc/ ietekmē apkārtējo tuvinieku komforta zonu.
Tas rada:
• dusmas (jo rada neizpratni, nesakrīt ar paša audzināto kultūru, izjauc ikdienas ierasto ritmu)
• bailes ( kas notiek ar šo cilvēku, ja nu ar mani kas līdzīgs, bet es vienmēr noliedzu līdzīgas sajūtas)
noliegumu (ar mani tā nav, tātad – tas neeksistē!)
• neticību (man tā nav, nevienam tā nav! Ja arī ir – viņi par to neatļaujas skaļi runāt! Spēks ar viņiem!)
nevēlēšanos ieskatīties sevī ( daudzi radinieki, dzimtā atpazīst šo visu, bet nekad nav skaļi par to runājuši, tāpēc labākais, ko darīt, viņuprāt, - ir klusēt, noliegt un pat uzbrukt!).
Ir teiciens: paēdis neēdušu nesaprot un grūti ir pieņemt to, kas nav acīmredzams. Lauztu kāju un ģipsi – jā. Iegriezumu rokā vai pirkstā – jā. Bet to, kas notiek ar nervu sistēmu, galvā, dvēselē – neredz. Un nezināmais rada bailes. Bailes – pretreakciju: uzbrukumu, aizsargpozīciju.
Tieši tāpēc aicinu uz sarunu arī tos cilvēkus, kuru radi, draugi, paziņas tuvi, pat darbinieki ir saskārušies ar veģetatīvo distoniju un ir vēlme tomēr izprast:
kas tas ir
kā reaģēt
kā pieņemt
kā būt!
Piekrītu Minkai. Zinu, kā ir būt ar VD. Pat ienaidniekam ko tādu nenovēlēsi.
Problēma ir apstāklī, ka cilvēki cenšas aizbēgt no depresijas, veģetatīvās distonijas, postošām emocijām u.t.t, nevis pieņemt minētos stāvokļus kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Ja cilvēks dzīvo, viņš pieņem ne tikai skaistumu, bagātību, izklaides, bet arī nabadzību, slimību, ciešanas, nāvi. Kur ir gaisma, tur ir arī ēna, bet no ēnas aizbēgt nevar - jo ātrāk skrien, jo ēna paliek garāka, visbeidzot tā var aizēnot visu dzīvi. Taisnība arī Krīzei - ja cilvēks katru dienu cīnās par izdzīvošanu, viņš pilda dabas uzdevumu, savukārt dabā citām sugām nav tāda stāvokļa kā vidējam Eiropas cilvēkam - pilns puncītis, jumts virs galvas, konts bankā drošībai. Dabā viss vienkārši - kurš nepilda instinktīvo izdzīvošanas programmu, tiek pakļauts iznīcības programmai, ieslēdzot dažādas pašnāvnieciski tendētas ievirzes - depresija, garīgas un fiziskas saslimšanas u.t.t. Pret dabu cīnīties nevar, bet var piemēroties, un saprast, ka veģetatīvā distonija vai depresija nav kaut kāds no ārpuses ienācis aptumsums, bet gan mūsu personības sastāvdaļa, proti, mēs paši savās izpausmēs. Cīnoties ar depresiju, mēs tērējam laiku cīņai paši ar sevi, tā vietā, lai sevi pieņemtu un mīlētu.
Varu ieteikt Alpha Stim stimulatoru - palīdz pret VD, depresiju, bezmiegu. Nezinu, vai pilnībā var izārstēt, bet uzlabojumi visai drīz jūtami.
