Laid pa labi #71

Pamodos no saules, kas žilbinoši spīdēja man virsū. Kad pārrados, aizmirsu aizvilkt aizkarus. Paskatos telefonā, pulkstens tikai deviņi. Vēl par ātru svētdienas rītā līst ārā no gultas. Mirkli guļu ar acīm ciet, bet saprotu, ka neaizmigšu. Ieslēdzu TV, spaidu kanālus un meklēju, ko skatīties. Uzslēdzu kaut kādu krievu kanālu, kuru redzu savā kanālu sarakstā pirmo reizi. Iet kaut kāda romantiskā filma. Atstāju, lai fonā kaut kas skan, un ņemu paspaidīt telefonu. Ieeju Facebook, tur izmet paziņojumu, ka vakar esmu ietagota ierakstā. Atvēru vaļā, Juris visus mūs ietagojis un ielicis mūsu kopbildi. Ar smaidu pētu fotogrāfiju. Visi izskatāmies tik laimīgi, bezrūpīgi. Izbaudām viens otra kompāniju un atbalstām grūtos brīžos. Pamanīju, ka fotogrāfijā kreisajā pusē man atrodas Gabriela, bet labajā... Emīls. Interesanti, vakar, kad pozējām, es pat nepamanīju, ka Emīls ir turpat man blakus. Nopētu pati sevi bildē. Izskatos labi, Gabriela kārtīgi pacentās ar make-up, izskatījos glīti, bet ne uzkrītoši. "Ielaikoju" ierakstu, paskatos, kādi vēl jaunumi un turpinu spaidīšanu Instagramā.
Apskatu jaunākās bildes. Naktī Gabriela ir ielikusi bildi kopā ar Maratu un pievienojusi tekstu, kas ļauj noprast, ka viņi vairs nav tikai draugi. Labi, man prieks, vismaz nebūs vairs jāklausās Marata žēlabās un jāmoka sevi.
Pievērsos storijiem. Reinis ielicis fragmentu no mūsu vakara tajā brīdī, kad mēs ar Emīlu dejojām. Mēs abi tur bijām redzami. Ak jel, viņam obligāti tas bija jāizdara. Būs jāiedod pa ribām. Kad nekā interesanta vairs nav, ko skatīties, nolieku telefonu un sāku domāt.
Emīls ir ļoti simpātisks un pieklājīgs, neko daudz par viņu nezinu, bet man patīk pavadīt laiku kopā ar viņu. Redzēs, vai šodien viņš uzrakstīs.
Izdzirdu telefonā skaņu, kas liecina, ka esmu saņēmusi ziņu. Ātri paņemu telefonu rokā,cerībā, ka Emīls jau ir pamodies. Ieraugot, ka ziņa ir no Kristapa, izjutu mazu vilšanos.
"Labrīt, skaistā! ☺️ Vai vēl guli?"
Mja, citkārt vēl šajā laikā gulētu, bet šodien miegs jau bija pāri.
"Labrīt! ☺️ Nē, esmu jau nomodā. 😁"
"Oho, desmitos no rīta brīvdienā. 😳😁 Slikta ballīte bija? 😁"
"Nē, ballīte bija laba. Bet saule no rīta spīdēja brutāli sejā, tā nu pamodos. 😁"
"Ak, nejaukā saule! 😁 Ko šodien darīsi? ☺️"
Padomāju. It kā nekas plānā nav, ja vien nesatikšos ar Emīlu. Bāc, kāpēc man tik agri šodien bija jāpamostas.
"It kā nekas nav plānā šodien. Varbūt ar Gabrielu jāsatiekas, ja nē, tad vienkārši atpūtīšos pirms darba nedēļas."
"Nu skaidrs. Tad pa Jāņiem Rīgā? 😏"
"Es vēl īsti nezinu, neesam ar Gabiju runājušas."
"Un kad zināsi? Lai zinu, vai uzvalks jāgatavo.😁"
"Kam tev uzvalku? 😂 Nomierinies, pat ja braukšu uz Rīgu, tad nedošos uz tikšanos ar tevi, ja būsi uzvalkā. 🙄😁"
"Kas tev pret uzvalku? 🤔😁"
"Nu tas pirmajai tikšanās reizei būtu par traku.😁"
"Kad tad nebūs par traku? Kāzās? 🙈😂"
"Ei, par to vēl pāragri domāt."
Ņemot vērā to, ka tagad mans prāts ir aizņemts ar Emīlu. Dzirdu, ka atnāk vēl pāris ziņas, bet, domādama, ka tas ir no Kristapa, pat nepaskatījos telefonā un piecēlos no gultas, lai izietu uzsmēķēt un pēc tam ieietu dušā.
Pēc dušas uzslēdzu mūziku uz skaļāko, uzvārīju kafiju un izžāvēju matus. Pēc tam vēl uzliku sejas masku un dejodama pa istabu, jutos ļoti labi.
Kad kafija bija izdzerta, nolēmu pati pacensties un uzlikt make-up. Man nesanāk tik labi, kā Gabijai, bet citreiz man patīk patrenēties.
Iezvanās telefons. Svešs numurs. Paceļu.
"Jā, lūdzu?"
"Labrīt, vai tad vēl guli?" Emīls.
"Labrīt! Nē, jau sen esmu augšā." Vakar nesaglabāju viņa numuru,taoec neatpazinu, ka zvanītājs ir viņš.
"Ak šitā. Es atkal domāju, ka neatbild uz ziņu, tad guļ vēl." Uz ziņu? Uzmetu ātri skatienu telefonā, jā, no Emīla ir atnākusi ziņa. Bāc, nebiju pamanījusi.
"Ak, man telefons mētājās gultā un pati klejoju pa māju, nemanīju, ka ziņa atnākusi." Iesmejos.
"Nu baigā tu. Cikos tiekamies?"
Paskatījos spogulī. Biju tik vien paspējusi kā acu ēnas uzlikt, kas nozīmē, ka vēl vismaz pusstunda man jāpavada, pabeidzot make-up un vēl tikpat daudz laika vajadzīgs, lai ieveidotu matus un saģērbtos. Gribu labi izskatīties.
" Varētu pēc kādas stundas varbūt? Man šis tas vēl jāizdara."
"Labi, tad pēc stundas būšu klāt!"
"Sarunāts!"
"Atā!"
Nolieku klausuli. Sirds atkal auļo kā traka. Ko es daru? Saprotu, ka ar Kristapu tikai sarakstos, un kā neesam pat tikušies un tā, bet tomēr rodas dīvaina sajūta par to, ka satiekos vēl ar Emīlu. Bet pagaidām tas nav nekas nopietns. Skatīšos, kas notiks tālāk un tad domāšu, ko abiem teikt.
Tā nu pabeidzu gatavoties un sēdēju, gaidīdama Emīlu. Ārā ir smuks un saulains laiks, tāpēc uzvilku vieglu, sarkanu kleitiņu pieklājīgā garumā. Man nepatīk tās īsās un pieguļošās kleitas, kuras pie katra trešā soļa raujas uz augšu. Dzirdēju, ka sētā iebrauc mašīna. Piecēlos un devos sagaidīt Emīlu.
Tagad gaismā varēju nopētīt viņa auto. Tumši zils Audi A4. Skaista mašīna, man patīk tumši auto.
Emīls izkāpa no mašīnas un pienāca man klāt, apskāva un nopētīja no galvas līdz kājām.
"Ja es vakar domāju, ka tu labi izskaties, tad šodien... Šodien tu izskaties apburoši." Viņa acīs bija saskatāms, ka viņš tiešām tā domā.
"Paldies! Tu arī labi izskaties. Un tev ir skaista draudzene."
Emīls izskatījās apstulbis:"Draudzene?"
Iesmējos:"Nu ja. Mašīna. Tās jau puišiem parasti ir kā draudzenes. Tērē naudu un čubina."
"Ak, tu par to." Viņš sāka smieties. "Es jau domāju, kā tu.." Viņš aprāvās.
Paliku uzmaniga: "Kā es ko?" Nelāga doma pavīdēja prātā.
"Neko, neko." Emīls ātri novērsās. "Nu ko, dosimies kaut kur pastaigāties?"
"Labi, tikai paņemšu mantas un aizslēgšu durvis."
Devos iekšā, lai paņemtu somu un telefonu. Pārbaudīju, vai visas nevajadzīgās ierīces ir atvienotas no elektrības, un, aizslēgusi durvis, devos atpakaļ pie Emīla.
"Nu, šodien tu esi mana gide. Ar ko sāksim?"
Tā nu mēs pavadījām vairākas stundas, staigājot pa Rūjienu. Parādīju visu, ko vien spēju iedomāties. Tā staigājuši, mēs nonācām līdz veikalam. Pulkstens bija jau pieci.
"Man šis tas jānopērk vakariņām," ieminējos.
"Hmm, ko labu gatavosi?"
"Vēl nezinu, parasti staigājot pa veikalu izdomāju." Noteicu, un devos iekšā veikalā, Emīls man sekoja.
"Tad varbūt varu uzprasīties palīdzēt gatavot vakariņas?"
Man zvanīja telefons. Gabija.
"Jā, Gabriela?"
"Čau! Ko dari?"
"Čau! Es ienācu veikalā, jānopērk kaut kas vakariņām."
"Super, kā reiz esmu izbadējusies. Pagatavo tā, lai mums ar Maratu arī sanāk."
Smaidot pagriezos pret Emīlu. "Labi, nāciet tad pēc kādas stundas." Noliku klausuli. "Tev paveicās. Būs vēl ciemiņi, tāpēc tev man obligāti būs jāpalīdz gatavot vakariņas."
Sapirkām produktus, par kuriem Emīls man neļāva maksāt, sakot, ka ar palīdzēšanu vien vakariņas nevar nopelnīt. Tad devāmies atpakaļ uz māju un sākām gatavot ēst. Kad kartupeļi un vista jau gozējās cepeškrāsnī un salāti bija sagriezti, abi aizgājām uz manu istabu. Tur Emīls pavadīja brīdi, pētīdams telpu tā, it kā censtos visu ielāgot. Viņa skatiens ilgāk aizkavējās pie fotogrāfijām:"Kur ir tava ģimene?"
"Ak, viņi pārcēlās tur, kur patēvam izdevīgāks darba piedāvājums iekrita. Es negribēju mainīt skolu, tā nu nolēmu padzīvot viena."
"Un nav vientuļi vienai?"
"Ai, nu beidz. Man nav laika justies vientuļai. Darbs, brīvdienās atpūta un draugi, nē. Ha, kā draugus piemin, draugi klāt. Iešu atvērt." Noteicu pēc zvana signāla pie durvīm.
Ielaidu Gabrielu un Maratu iekšā. Maratam rokās bija kūka un sejā plats smaids, kas ļāva noprast, ka viņš ir laimīgs. Saveicinājos ar abiem un ievedu viņus virtuvē, kur pie galda jau sēdēja Emīls. Gabijas sejā varēja manīt pārsteigumu, ko viņa centās ātri noslēpt. Pati centos apslēpt smīnu, kas lauzās ārā no lūpām.
Visi draudzīgi sasēdāmies pie galda un, jautri čalodami, paēdām. Tā nemanot bija pienācis vakars. Emīls pieliecās man tuvak:
"Klau, ir jau diezgan vēls. Man jādodas uz Rīgu, rīt agri jābūt servisā."
"Jā, protams." Noteicu, un prātā sāku apsvērt, kas tagad būs. Vai mēs vēl kādreiz tiksimies?
Kad Emīls paziņoja, ka dosies prom, tad ar abiem pārējiem viesiem sarunāja, ka arī viņus nogādās mājās. Tā nu sākām atvadīties. Gabriela ar Maratu jau iesēdās mašīnā, bet Emīls pienāca man tuvu klāt.
"Paldies par šo jauko dienu!" Viņš noteica. Es spēju tikai pasmaidīt. "Tad jau cerams, ka citreiz tiksimies!" Pamāju. Un tad viņš pieliecās un noskūpstīja mani. Tas bija tik negaidīti, bet tik patīkami, ka apstulbu un pat nespēju atbildēt viņa skūpstam. Stāvēju kā sālsstabs. Viņš vēl apskāva mani un devās prom uz mašīnu. "Sazināsimies," bija pēdējais, ko viņš man pateica. Pagaidīju, kad auto pazudīs no mana redzesloka un devos atpakaļ mājā.
Biju samulsusi, nezināju, ko domāt un darīt, tāpēc, lai novērstu domas, satīrīju virtuvi un devos pie miera. No rīta jāceļas uz darbu. Brīdi vēl pačatoju ar Kristapu un atcerējos, ka neesmu saglabājusi Emīla numuru. Atradu to un ierakstīju kontaktos. Pēc tam uzliku modinātāju un devos gulēt.