https://spoki.lv/literatura/Vai-tu-baidies-sapnot-2/893535
…
Marta bija iemīlējusies. Un nevis kurā katrā, bet klases skaistulītī Marekā. Plati pleci, skaists smaids, gudrs, sportisks. Manai gaumei pārāk snobisks un iedomīgs. Nekad dzīvē nespēju normāli sarunāties ar Mareku. Vienmēr likās, ka viņš domā, ka esmu pilnīga muļķe. Viņam bija nepatīkams, auksts skatiens un tāda pati balss – bezkaislīga un neemocionāla. Tātad tas bija Martas iecerētais?
-Nē nu, V. , tu saproti viņš jau patiesībā nav tāds. Vienkārši tu viņu slikti pazīsti, - Marta taisnojās.
-Nu nezinu gan, viņš man nešķiet īpaši patīkams cilvēks. Pie tam ar sliktu humora izjūtu.
-Nē, humora izjūta viņam ir ļoti laba.
-Kā tad tu to zini?
-Ēmmm…- Marta sakaunējusies atzina. -Saproti viņš ir principā mans kaimiņš, dzīvojam uz vienas ielas, un es bieži viņu satieku. Es no bērnības Mareku zinu, viņš vienmēr ir bijis tāds, bet man šķiet, ka viņam vajag vienkārši atvērties cilvēkiem.
-Nu šaubos.. Man viņš nešķiet nekāds kautrīgais. Drīzāk iedomīgs. Viņš nekad nesarunājas ar citiem klasesbiedriem, - es teicu.
-Beidz mēs ejam ārā visu laiku un viņš ir ļoti gudrs cilvēks.
-Pag tu ej ar viņu ārā?
-Nuu… reizēm es viņam piezvanu, un mēs pabraukājam ar riteni.
-Un tev šķiet, ka tu viņam patīc?
Šis bija izšķirošais jautājums. Marta nespēja pateikt ne nē, ne jā. Bet viņas acīs bija rakstīts, ka jā, jā un vēlreiz jā – citādi nevar būt. Citādi kāda jēga šim visam.
Tad Marta atsāka runāt – Tu jau mums esi ar tiem pielūdzējiem.-
-Kādiem pielūdzējiem..- es apjukusi jautāju.
-Nu kā tu patīc Naurim, tu patīc Nikolajam. Es arī gribu kādu saproti.
-Es tiešām viņiem nepatīku.
-Patīc gan.
-Nepatīku vis.
-Patīc, patīc. Nauris tev vislaik dod visu, ko viņam skolā paprasi, bet Nikolajs pie tevis nāk vienmēr un jokojas.
-Nikolajam vienkārši tāds raksturs jokoties. Katrā ziņā… Tu domā, ka tu ar Mareku varētu būt vairāk nekā draugi?-Centos izmisīgi novērsties no temata.
-Kāpēc nē? Mēs zinām viens otru no bērnības, zinu viņa vecākus, mēs ejam ārā, tur varētu viss sanākt. Akdievs, es esmu tik laimīga, man taureņi griežas vēderā.
-Esi iemīlējusies?
-Nē, nē!- Martas seja izmainījās. -Es zinu, ka ar tādiem vārdiem nevar mētāties, kā gan es savā vecumā varētu zināt, kas ir mīlestība. Tā nevar teikt tā ir zaimošana.
-Kāpēc gan? Tu taču domā par viņu nemitīgi?
-Jā.
-Gribi būt ar viņu kopā?
-Jā.
-Gribētu pavadīt laiku kopā ar viņu visvairāk?
-Jā
-Tev sirds pukst straujāk, kad viņu redzi, dzirdi un kaut vai iedomājies?
-Jā.
-Tātad tu esi iemīlējusies.
Marta nosarka kā tomāts. -Es nezinu, nevar mētāties ar tādiem vārdiem.-
-Ar kādiem vārdiem? Cilvēki mīl nemitīgi.
-Bet tu?
-Ko es?
-Tu kādu mīli.
Es paskatījos tālumā un godīgi atbildēju – Nē.
Marta bija pārsteigta- Bet kaut kādas mīlestības tev dzīvē ir bijušas?
-Man nepatīk par to runāt.
-Nu davai pastāsti.
-Ko tur stāstīt. Nekas tur nesanāca.
-Nu davai,-Marta tincināja.
-Es negribu.
-Es tev izstāstīju savu pazemojošo stastu, būtu tikai godīgi, ja tu izstāstītu savu.
