“Pakārto koka” otrā daļa, novēlu patīkam turpinājuma lasīšanu.
Oktobris, laiks, kad veļi atgriežas pie dzīvajiem, naktis kļūst garākas, dabas ritums rāmāks. Skolēni sāk aprast ar domu, ka jāmācas būs vēl tuvākie trīs mēneši līdz ziemas brīvlaikam. Marija, kā ierasts, gāja garām mistiskam kokam, domājot par ikdienas raizēm. Negaidīts vēja pūtiens, nogāza meiteni no kājām, tieši pie Pakārto koka. Viņa jau grasījās sevi sakopt un celties augšup, bet neapzinoties paskatījās uz koka virzienu. Pakārtais izskatījās tikpat vientuļi kā cilpa tā zarā. Marija pietrausa kājās un gribēja turpināt ceļu uz mājām, bet dīvainas sajūtas lika viņai vēl minūti vērot koka, cilpas un vēja savdabīgo deju. Viņa bija apburta ar šo ainavas daiļumu. Meitenes transa stāvokli iztraucēja čūska, pārbiedējot Mariju, ka mati stāvus sacēlās. Pārnākot mājās jaunieti nelika mierā atmiņas par koku, cik skaisti tas dejoja kopā ar vēju un cilpu. Domu lidojumu iztraucēja mātes pārnākšana un viņas saucieni uz vakariņām. Šis vakars bija ļoti kluss priekš abām, jo Marija bija kaut kur citur, bet ne pie vakariņu galda. Pēc maltītes nobaudīšanas, meitene palīdzēja mātei nomazgāt traukus un pēcāk devās uz savu tumšo, vēso istabu. Gaismu istabā Marija neslēdza, jo gribēja pabaudīt pilnmēness skatu no sava loga. Pasaulē nebija nekā patīkamāka kā pabūt divvientulībā ar sevi, tā nodomāja Marija. Logā bija vērojams ne tikai mēness debesīs, bet arī ciemata mājas un koks. Mēnesgaismā Pakārtais izskatījās vēl apburošāk, tā zaru šūpošanās it kā vilināja Mariju pie sevis. Jauniete alka tūdaļ pieskriet pie koka, sataustīt tā sakaltušo mizu, pieskarties virvei un pasmaržot sen aizmirsto upuru paliekas. Šīs domas lika meitenes ķermenim vieglītēm trīsēt un kārot pārkāpt mātes liegumu par nakts pastaigām, bet stiprā vēja brāzma, kas aizvēra logu ar blīkšķi, apstādināja Mariju. No rīta meitene centās izprast savu vēlmi apmeklēt koku naktī, bet bez rezultātiem, bija sajūta it kā kāds pārņemtu varu pār viņas ķermeni un domām. Kopš tā atgadījuma Mariju sāka mocīt bezmiegs, bet gadījumos, kad iznāca aizmigt nakts murgi. Vienīgā vieta, kur viņa jutās mierīgi bija pie koka. Likās, ka koks saprot visas viņas bēdas, ka Pakārtais bija vienīgais, kam var uzticēties šajā nedrošajā pasaulē. Jaunā mēneša naktī Marija atkal sapņoja par laika pavadīšanu pie koka. Šis noteikti nebija murgs, kā visi iepriekšējie, jo jauniete jutās viegli un laimīgi. Viņa priecīgi dejoja ar vēju, cilpu un koku zem zvaigznēm. Sapnī pasaules ainava mazliet bija sašķobīta, it kā vienā skatā ietilpst divas pretējas būtības, kurām nevajadzētu krustoties. Saullēktā Marija pamanīja, ka ir pie koka. Viņa ievēroja savas aukstās, bālās rokas un secināja, ka vakarnakt notikušais nebija sapnis un pasaule vēljoprojām ir dalīta.
