Daži ieraudzīja mani un pūlis sāka pašķirties, lai dotu man ceļu. Taka, kuru cilvēki man bija pašķīruši, veda tieši uz altāri, kur parasti medību laikā stāvēka vadonis un upuris. Viņi vēlējās, lai es tagad tur stāvu. Nezināju, būšu vadone vai upuris.
Es uzkāpu uz mazā paaugstinākuma un pagriezos pret pūli. Biju apmlsusi un pārbjusies. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko teikt, tādēļ es vienkārši aizvēru acis un sakoncentrējos.
Man vajazēja kaut kā pierādīt sevi. Man vajadzēja viņiem dot iemeslu sekot man. Ja man izdotos viņiem parādīt ko māku, varbūt tad viņi nostātos manā pusē. Bet ko galu galā es mācēju?
Jutu kā ap mani saceļas vējš. Pūlī sākās murdoņa un vairāki ieelsās. Es atvēru acis un redzēju, kā šī ļaudis skatās uz mani apbrīnā, bet viņi nevēroja mani, viņus vairāk interesēja, kas notiekas aiz manis.
Es jutu dīvainu spiedienu sev uz krūtīm un tas tikai turpināja augt. Likās,ka kāds cenšas salauzt manas ribas. Es atlaidu, jo vairs nespēju to izturēt. Spiediens uz krūtīm izgaisa un aiz manis noskanēja blīkšķi, akmeņiem atsitoties vienam pret otru un zemi.
Pūis kļuva vēl skaļāks. Viņi saskatījās cits ar citu un purināja galvas neticībā. Kāds cilvēks pacēla roku gaisā un viņš iebļāvās. – Dodat ceļu, man jārunā ar Izredzēto! –
Šie vārdi mani sašāva bet ne tik ļoti kā tas, no kā šie vārdi nāca. Manā priekšā iznāca Alans.
- Esam gatavi atbalstīt un sekot tev. Tev jāvada šis bars nevis Geibrielam.
Es nezināju ko teikt. Šie cilvēki bija šeit, jo uzskatīja, ka spēju būt viņu vadone, bet es pati gan tā nedomāju. Es noriju siekalas un galvā pārdomāju sakāmo
- Es domāju jūs zināt,ka šajā brīdī jūs nostājaties ne tikai pret barvedi, bet pret visu baru. – mazliet iepauzēju, - Šī nakts būs izšķiroša. Tā izšķirs, kurš galu galā vadīs šo baru. Jums jāizvēlas puses. –
- Mēs esam šeit, jo ticam, ka tieši tev jāvada šis bars. Tu esi īstā mantiniece. Saki kas mums jādara un mēs izdarīsim. – Alans paspēra dažus soļus tuvāk man.
- Geibriels, - viens vārds. Tikai viens vārds un visi saprata.
