Nereti nākas dzirdēt vaimanas par sniegu, aukstumu, par ziemu kopumā. Un nereti šis gadalaiks,īpaši mašīnu īpašniekiem, rada bažas, satraukumus, naudas izmaksas utt. Nav liels brīnums, ka tā, jo pamats zem kājām ir saļodzījies, pazīstamais ceļš apledojuma dēļ ir kļuvis nedrošs. Jābaidās no katra soļa, jo ziemā no kritieniem nav pasargāts neviens.
Pati arī esmu vairākkārt mēļģinājusi pārvietoties pa ceļu, kurš patiesībā ir zem sniega kārtas maskējies ledus, un tas ir briesmīgi, jo es saprotu, ka es kritīšu, bet neko nevaru izdarīt, lai tā nenotiktu. Iet gliemeža solī nav mans variants.
Bet, ir viens liels bet, tas ceļš, ko pieminēju kā problēmu, pašlaik ir starp burvīgi apsnigušiem kokiem, starp mežiem un laukiem, ko esmu iemūžinājusi neskaitāmos attēlos, un tad es domāju tā- ziema ir ārkārtīgi skaists gadalaiks, ja to neuztver kā ienaidnieku. Neviens kritiena rūgtums nestāv ne tuvumā tām sajūtām ,kad redzu skatu ar Latvijas apsnigušajām, dusošajām ainavām, kurās es ikkreiz no jauna iemīlos.
Atverot acis un skatoties lietas no cita, gaišāka skatupunkta, dzīve iegūst jēgu. Un nav runa tikai par ziemu, tas attiecas uz visu.
Arī ziemu var iemīlēt5
24
0
Es kādreiz nesūdzējos, kad krita sniegs.
Tas bija gaidīts notikums numur viens.
Kā pasakā tas krita no debesu tālēm,
Kā bērns ticēju-kāds sit pa mākoņiem ar vālēm.
Es kādreiz priecājos, kad krita sniegs.
Likās, ka nekas uz pasaules nav tik viegls.
Paskatījos uz piemājas kupenu kalniem,
Paķēru ragaviņas un steidzos ārā kaut pa saliem.
Es kādreiz brīnijos, kad krita sniegs.
Nepaspēju pat samirkšķināt acis, kad gudrinieks,
Jau manus sniega eņģeļus sauca pie sevis.
Tie pazuda līdz ar puteņiem, kas uznāca ik naktis.
Es kādreiz neuztraucos, kad krita sniegs.
Zināju, kā drīz būs svētki, un ziemelis tikai pastnieks.
Tas klusi piegādā tam līdzi esošās vestules- pārsliņas.
Virpulī griežoties, tās meklē, kur ir to mājiņas.