Atceros to dienu, kad mana mamma kopā ar saviem trīs bērniem devās uz vietējo pasta nodaļu, lai saņemtu valsts „dāsno” bērnu pabalstu, kā šodien atceros, ka kopējā summa par mums visiem trim bija vien daži lati, kas tolaik man likās milzu nauda, jo tad es visu mērīju saldējumos un konfektēs. Kopš tā laika ir pagājis ilgs laiks, taču vai fundamentāli ir kaut kas mainījies?
Laikam jau nekas diži nav mainījies, un diez vai kas mainīsies, jo mūsu „kalpi” domā vairāk par sava vēdera izmēru, nevis valsts nākotni. Turklāt tas ir kopš 90.gadiem, politiķi savās priekšvēlēšanu kampaņās kretīniski apelē pie tā, ka ar bērniem bagātas ģimenes veido valsti, un ir nepieciešams vairāk jaundzimušo, taču sausais atlikums ir tāds, ka nekas netiek darīts lietas labā. Tiek mākslīgi kaut kas uzfrišināts uz inflācijas rēķina un punkts. Šādās situācijas kaimiņvalsts premjeram Dmitrijam Medvedevam ir pamācoša frāze mūsu 100 ne tik gudrajiem: „Денег нет, но вы держитесь” (tulk. „Naudas nav, bet Jūs turieties!&rdquo.
Manas pārdomas raisījis ir tas, ka politiķi vēl joprojām nesaprot, ka izvēlē par labu ne tikai pirmajam bērnam, bet arī otrajam un trešajam ir tas, ka cilvēki Latvijā nejūtas finansiāli droši par savu nākotni. Tas nav nopirkt uz nomaksu telefonu, jaunu mašīnu vai kādu citu lietu, no kuras var jebkurā brīdī faktiski atteikties un ar minimāliem zaudējumiem aizmirst. Man nebūtu neviens politiķis jāmāca, ka bērns ir lieli izdevumi,un kamēr citur Skandināvijas valstis ir noteikušas pamperiem cenu griestus jeb tos dotē, tad tikmēr Latvijā jaunajām ģimenēm, mēnesī, jātērē vismaz 80 EUR tikai par to, lai bērnam dibens būtu tīrs. Taču, kā ir ar visu pārējo, kas ir nepieciešams jaunajam mantiniekam???
Vai maz ir kāds risinājums? Izskatās, ka tas nav ne pašreizējam labklājības ministram, ne arī jaunievēlēto partiju politiķiem. Tas viss izklausās kaut kur vienreiz jau dzirdēts un muļļāts, kā daudz kas mūsu valstī.
Piemēram, labklājības ministrs Reirs neuzskata, ka dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums saistīts vien ar finansēm. Viņš, balstoties uz statistikas datiem, ir secinājis, ka „ir samazinājies sieviešu īpatsvars vecumā, kurā var dzemdēt, tad šie dzimstības rādītāji arī samazināsies”. Te jau nav nekāda raķešu zinātne, bet tas viss velkas no 90.gadiem, kad visi Birkavi, Gaiļi, Šķēles, Bērziņi, Krištopāni, Repšes, Godmaņi, Slakteri, Lembergi, Zīles, Šleseri un citi pida*i peldēja Latvijas tautas naudā un sevi sāka uzskatīt par dižciltīgajiem, un to dara arvien.
Taču, atgriežoties pie mana iepriekš paustā apgalvojuma, par to, ka jaunievēlētajām partijām arī nav nojausmas, kā izkārpīties no „demogrāfiskās bedres”. Manuprāt, to apliecina viņu paustie viedokļi ziņu raidījumā „Panorāma”.
Lūk, to paustās pārdomas:
Arī Jaunā konservatīvā partija, ''KPV LV" un "Attīstībai/Par!" uzskata, ka ar pabalstu palielināšanu vien nepietiks.
"KPV LV" premjera amata kandidāts Aldis Gobzems pauda, ka "nav nekāda māksla piedāvāt lielus pabalstus, tur gudrību nevajag".
"Mūsu valdības galvenais uzdevums, prioritāte ir atrast veidu, kā valstij nopelnīt pēc iespējas vairāk līdzekļu, lai risinātu šīs problēmas. Taču tas, ko mēs redzam, kas tiešā veidā valdībai būtu jārisina, mēs uzskatām, ka bērni bērnunamos ir nepieņemama prakse," sacīja Gobzems.
Tāpat "Panorāmas" uzrunātie politiķi solīja panākt, ka Latvijā atgrieztos aizbraukušie tautieši reproduktīvajā vecumā.
"Tā lielā problēma ir tā, kāpēc cilvēki neizšķiras par otro, trešo bērnu, ir tas, ka viņi nejūtas droši. Un tas ir likumsakarīgi. Viņi nejūtas droši par saviem ienākumiem. Tā nedrošība patiesībā ir bijusi tas iemesls, kādēļ ļoti daudzi šajā reproduktīvajā vecumā ir aizbraukuši no valsts," sprieda "Jaunās konservatīvās partijas" valdes loceklis Juris Jurašs.
Tam, ka šis ir virziens, uz ko strādāt nākamos četrus gadus, piekrīt arī "Attīstībai/Par!".
Lai mazinātu veco cilvēku pārsvaru, šī partija uzskata, ka nepieciešams pieņemt pretrunīgi vērtēto Kopdzīves likumu. 12. Saeimā tam atbalsta pietrūcis.
Aizbraucot pāri, kas laulāties negrib, arī viendzimuma pāri ar bērniem šeit nejūtas iederīgi.
"Mēs uz demogrāfiju skatāmies ne tikai uz dzimstības veicināšanu, bet kompleksi. Tas nozīmē arī cilvēku vēlmi neizbraukt, ne vien atgriezties. Un tad pie šīs neizbraukšanas sadaļas, par ko runā tradicionāli demogrāfi, atbalsts visa veida ģimenēm. Taisnīgs, vienlīdzīgs atbalsts. Reģistrētām, nereģistrētām, viendzimuma," norādīja "Attīstībai/Par!" valdes locekle, bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele.
Skarbā realitāte ir tāda, ka par to, vai mums radīt vienu vai vairākus mantiniekus būs tieši atkarīgs no mums pašiem un mūsu maka biezuma (kā tas ir Šlesera ģimenes gadījumā). Noteikti ir daudz jauno ģimeņu, kas būtu „par” arī otrajam un trešajam bērnam, ja būtu drošības sajūta par savu nākotni un valsts ilgtermiņa atbalstu demogrāfijas rādītāju veicināšanai. Vai tādēļ būs latviešiem jāiziet ielās? Domāju, ka pagaidām nē!
Piedāvāju sociālajos tīklos iezīmēt vai ietagot politiķus (arī viņu tuviniekus) un partijas, lai viņi zina, ka ar ievēlēšanu Saeimā nekas nebeidzas – ir smagi jāstrādā valsts labā un mūsu (t.i. TAUTAS) labā.
P.S.
Feminisma piekritēju un pārizglītoto sausiņu viedoklis par bērnu skaitu ģimenē mani neinteresē. Tās ir manas pārdomas.
Gunča no Balviem