Beidzot klāt ir vasara un nu jau ir sākusies mana kārtējā un parastā vasaras depresija.Jūs noteikti esat dzirdējuši tādu terminu kā rudens depresija bet ne vasaras depresija.Vasara mums saistās ar visu labo un jauko krāsaino.Bet man tā nav šajā laikā es vēl vairāk ienīstu sevi.Pati sev neapzinoties es stāvu pie spoguļa un raudu jo ienīstu to ko viņš man tur rāda.Jau veselu gadu es dzīvoju bērnunamā un jā...Šeit dzīvot nemaz nav viegli.Esmu pusaudze kura mīl melnu krāsu kurai patīk tumsa nevis diena un kura klausās gruzīgas dziesmas.Un kura ģērbjas pārsvarā tikai melnā.Kādu laiku tā dzīvot var bet ne ilgstoši jo tas viss kas velkas man līdzi kļūst par apgrūtinājumu.Jo jo tālāk es eju jo trakāk kļūst visas manas emocijas laužas uz āru un tad ir slikti jo tad es gribu sev nodarīt pāri visos iespējamos veidos.Es graizu sevi, es situ sevi, es kliedzu uz sevis,...Es vienkārši netieku galā ar sevi.Es redzu ka spokos ir diez gan maz rakstu par šādām tēmām tāpēc es gribēju padalīties ar jums savā pieredzē.Varbūt kādam šie raksti liksies diezgan bērnišķigi un stulbi bet varbūt tomēr kādam šie raksti palīdzēs saprast to kas ar viņu pašlaik notiek.Jo es ticu ka kaut kur pasaulē ir tieši tāds cilvēciņš kā es un kurš jūtas tieši tā pat kā es.
Sāpēs ir jāisāp.Bez sāpēm mēs neredzētu prieku.Tā reiz man teica mana literatūras skolotāja.Nezinu kāpēc tieši šie vārdi ir palikuši man atmiņā jau daudzus gadus.
Paldies visiem kuri šo rakstu izlsija...
Jā labāk pastāstīt par to kas tevi nomāc jo tad cilvēki var mēģināt tev palīdzēt. Turies! Gan viss būs labi. 
