local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 330

158 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-32/792044

Bija piektdienas vakars. Brālis ar draugiem taisījās uz kārtējo dzerstiņu. Es, kā jau parasti, paliku mājās un izbaudīju klusumu. Esmu jau paredzējusi, ka visu vakaru mācīšos, jo pirmdien vēsturē ir pārbaudes darbs, kuram es nepavisam neesmu gatava. Visu pagājušo vēstures stundu skolotājā stāstīja, kas būs kontroldarbā, bet es visu palaidu garām, jo visu stundu pļāpāju ar Emīliju. Es ļoti cerēju, ka viņa kaut ko zina no vēstures un palīdzēs man uzrakstīt sekmīgi.

Leo istabā bija sapulcējušies pāris puišu, visi skaļi smējās un auroja. Centos viņiem nepievērst uzmanību. Bija grūti, jo mājas sienas ir plānas un viņi ir skaļi.

Es lasīju grāmatu, kad sadzirdēju man tik mīļos un skanīgos smieklus. Arī Sebastians bija ieradies. Es neviļus sāku prātot, ka kopš pirmdienas neesmu viņu satikusi.

Tuvojas Ziemassvētki, semestra beigas. Nākamajā semestrī viņiem sākas eksāmeni. Varbūt tad beidzot viņi beigs katru piektdienas vakaru skraidīt pa ballītēm, bet tas ir mazs ticams. Dzirdēju, kā ārdurvis ar lielu būkšķi aizcērtas un smiekli noklust.

- Beidzot būs miers, - noburkšķēju. Es klausījos mūziku austiņās un rakstīju vēstures kladē konspektu. Manas domas neviļus aizslīdēja pie Sebastiana. Nez ko viņš pašlaik dara? Vai viņš vienmēr ar kādu kaujas?

- Varbūt tomēr nebūs, - mani no pārdomām izrāva pazīstama balss. Es momentāli pielēcu kājās un apcirtos apkārt, un izrāvu žigli austiņas.

- Ko tu te dari? – manā priekšā stāvēja Sebastians. Viņš bija atspiedies pret skapi, kurš atrodas blakus gultai.

- Negaidīji mani redzēt? – puisis mani ķircināja. Viņš pārnesa svaru no vienas kājas uz otru, kas man lika domāt, ka iespējams viņš tur stāv ilgāk kā es domāju.

- Cik ilgi tu jau esi manā istabā?

- Kādu laiciņu, - viņš stāvēja nekustīgs un vēroja mani.

- Kā es tevi nedzirdēju? – biju vīlusies savās maņās. Neviens nekad agrāk nav man tik tuvu pielavījies man nezinot.

- Tu cītīgi mācījies un klausījies Rihannu.

- Nepiesienies manai mūzikas gaumei!

- Tu tak nedomā visu vakaru mācīties?

- Uz ko tu tēmē? – veltīju viņam nikni skatienu. – Man ir jāmācās. –

- Tu vari mācīties arī sestdien vai svētdien, - viņš nostājās taisni un piešķieba galvu uz labo pusi.

- Patiesībā, nevaru.

Viņš iztaisnojis galvu sāka nākt uz manu pusi.

- Nepieskaries man! – mana balss bija aukstāka nekā biju gaidījusi. Viņš sastinga pusmetru no manis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-34/792850

158 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000