local-stats-pixel fb-conv-api

Nekā, ko zaudēt #75

211 0

Es lēniem soļiem gāju pa gaiteni. Taustijos ar rokām gar zienām, gar durvīm. Mēģināju atkal sataustīt tās lielās, aukstās durvis, atrast pogu un izsaukt liftu.

Sajutu kāsa pieskārienu uz sava gurna. Visur pārskrēja trīsas. Mani stūma nezināma virzienā un tad atstāja. Atstāja pie lifta durvīm.

Pasmaidīju un sataustīju izsaukšanas pogu un uzspiedu uz tās.

Pēc neilga mirkļa durvis atvērās un es iekāpu lifta.

Vēl viens pārbaudījums. Atrast īsto pogu, lai nobrauktu uz vestibilu.

Manas rokas klejoja pa visām pogām, tā pat kā pa Teilora seju. Man bija bail piespiest kādu no pogām, līdz piespiedu uz labu laimi.

Lifta durvis aizvērās, bet tas nekustējās. Mani ceļgali sāka trīcēt.

Atkal pieliku rokas pie pogām un nu jau uzspiedu kādu citu.

Lifts sāka braukt, bet es nezināju vai uz augšu vai leju. Kurā stāvā izkāpšu.

Jutos tik viegli salaužama, jo baidos atrasties tur, kur neko nezināšu.

Lifta durvis atvērās.

Ar nedrošiem soļiem izgāju gaitenī.

Visur varēja dzirdēt cilvēku runas, smieklus, citu dusmas. Sapratu - esmu vestibilā, jo gaitenī tik liela drūzma nevar būt.

Vāji pasmaidīju sev un devos izejas durvju virzienā.

Cik labi, ka paņēmu koku, kas rāda, vai kāda ietriekšos vai nē, un citiem parāda, ka neko neredzu. Vismaz tad nav lieku jautājumu. Pārsvarā.

Izgāju no lielās ēkas un ieelpoju svaigo gaisu.

Mani pleci tūdaļ sāka svilināties saulē un manu pieri rotāja sviedru lāsītes. Karsta diena.

Es devos taisni. Mani pat neuztrauca, ka kaut kas varētu notikt ne tā. Es uzticējos laikam, liktenim, ka ar mani nekas slikts šodien nenotiks. Tā nedrīkst būt. Tā nebūs! Man ir jāsagaida vectēvs. Jāsagaida sveikai un vesalai!

Sapratu, ka tomēr nebūs labi, ja turpināšu iet uz priekšu un uzgriezu muguru iecerētajam mērķim.

Paspēru soli un kaut kamā ieskrēju.

Manas rokas uzdùrās cilvēka sejai.

Ārti tās pārslidināju pāri cilvēka sejai un pasmaidīju.

-Viņam atkal ir bedrītes.-nodomāju un pasmaidīju.

-Laikam bija káda jēga no manas pētīšanas, tu mani atpazini! Ja nav noslēpums, tad pēc kā?-Teilora balss izklausījās tik nepierasta, tik jauka un maiga. Cik viņam gadi?

-Am, pēc vaigu bedrītēm.-atbildēju un nedaudz piesarku. Atliku matu šķipsnu aiz auss un pagāju puisim garām,-Es iešu uz savu istabu..-noteicu un mana sirds sāka sisties straujāk. Es nezināju kāpēc, un mani tas sāka baidīt. Man bija bail..

-Varu iet ar tevi?-viņš ievaicājās un pieskārās manai rokai, kuru nekavējoties izrāvu no viņa tvēriena.

-Labi.-noteicu un likās, ka mana sirds apstājas.

Es sadzirdēju puiša smago elpu, kas lika man satraukties, bet tomēr tai nepievērsu uzmanību,-Ja mani aizvedīsi līdz manai istabai, tas būs krietni ātrāk, ja to darīšu es.-nedaudz nokaunējusies noteicu un noliecu galvu.

-Labi, princese mana.-

-Princeses nav aklas..-nopūtu.

-Nu, bet princeses ir skaistas.-viņa vārdi izskanēja kā saules stari, manā sejā atplauka smaids, es nezināju , ko atbildēt.

211 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Perfekti.
3 0 atbildēt