Kājām vairs uz Lietuvu neeju, jo vecākiem nepatīk, ka eju viena un ceļā arī var nez ko satikt. Nav arī lielas vajadzības, jo ar zirgu man viss nepieciešamais tiek atvests apm. reizi mēnesī. Sākas runas, ka dibināšot kolhozus. Vecāki samierinājušies, ka varētu arī kolhozā strādāt kā visi citi, bet rodas arvien lielākas šaubas, vai viņus tur pieņems. Notiek dīvainas lietas. Naktīs sāk apmeklēt pa kādam dīvainam tipam, kas uzdodas par ,,meža brāli'', pieprasa iedot pārtiku un piekodina nevienam neziņot, pretējā gadījumā nošaušot. Pēc pāris dienām sauc atkl tēvu uz NKVD un sākas bezjēdzīgā pratināšana un apvainošna, ka uzturot sakarus ar ,,meža brāļiem'' un esot padomju varas un tautas ienaidnieks. Vairākas pazīstamas latviešu ģimenes šī iemesla dēļ jau pārcēlušās uz dzīvi Latvijā. Arī mani vecāki saprot, ka te dzīvot normāli vairs neļaus. Nekāda aizlieguma mainīt dzīves vietu nav. Tēvs atrod darbu Jaunucē, apmetas pie vienas latviešu ģimenes, kura jau no Lietuvas tur pārcēlusies uz dzīvi. Brālis gatavojas iet šoferu kursos un tad pameklēt darbu Latvijā.
Manai vienmēr stiprajai mammai laikam slodze pēdējā laikā bijusi par lielu, viņa ziemā saslimst. Tirpst rokas, sāp mugura un streiko nervi. Aucē jau ir slimnīca un viņu atved uz slimnīcu, tēvs pamet Jaunauci un aizbrauc atpakaļ uz Lietuvu. Aucē mammu mazliet apārstē, bet izraksta norīkojumu turpmākai ārstēšanai uz Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Mammma pirms braukšanas uz Rīgu, aizbrauc uz Lietuvu. Nolemj, ka simniecība jālikvidē. Pārdod vienu no govīm, likvidē cūku un vēl kādus sīkumus. Viena radiniece apsola slaukt otru govi kamēr mamma veseļosies un brālis būs Mažeiķos šoferu kursos. Šoferu kursi padārgi, pārdotās govs nauda labi noderēs. Kursu laikā brālis paliek pie paziņām, kas dzīvo Mažeiķos. Patiesībā es varētu pamest uz mammas slimības laiku skolu un pabūt Lietuvā, bet vecāki ir kategoriski pret tādu variantu un visu jau izlēmuši bez manis.
Mamma aizbrauc uz Rīgu ārstēties 1949.g. marta sākumā. Pēc nedēļas aizbraucu apciemot. Viņa par to priecīga, parunājam kā pa skolu un vēl šo to. Viņa stingri piekodina mani skolu nepamest, ko arī apsolu. Viņu ārstē prof. Vilde un nozīmē mugurai katru dienu sildīšanas procedūras.
Atgriežos atkal Aucē un eju uz skolu ar cerībām, ka ar mammu viss būs labi. Pirmo reizi mūžā sāku saprast, ko nozīmē mamma. Neatceros, ka viņa kādreiz būtu slimojusi vai kaut ko nezinājusi kas un kā jadara. Tā bij pierasts, ka mamma nekad ne par ko nežēlojas.
Jau nākošās nedēļas nogalē mamma jau bija mājās Lietuvā. Kāpēc?
Tāpēc, ka medmāsiņa ieslēdza sildāmo aparātu mammai pie muguras un pateica, lai atslēdz slēdzi, ja kļūst par karstu. Mamma karstumu nejūt, jo izrādās, ka viņas mugura ir jostas rajonā nejūtīga. Tā nu silda kamēr apdeg āda. Kā zināms, apdegumi dzīst lēnām, dažas dienas tos paārstē slimnīcā, tad liek braukt mājās un atgriezties slimnīcā pēc pāris nedēļām, kad apdegums būs izārstēts. Šis gadījums mammai bija liktenīgs, jo 25. marta agrā rītā, kad pēc mūsu ģimenes ieradās vīri armijas formās, vecāki bija mājās. Nesen tīmeklī izlasīju, ka tajā reizē arī prof.Vilde esot deportēts uz Sibīriju. Žēl ka uz citu vietu - būtu varējis turpināt mammas iesākto ārstēšnu.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-34/719150
