Kāpēc mums patīk izpūst no mušas ziloni19

Visi taču zina – viss sākas ar šausmīgu dzīvi, kurā abas pusmāsas tikai ņirgājas par jau tā paverdzināto Pelnrušķīti. Tad atnāk ielūgums uz balli, kas nedaudz uzlabo omu, taču zinām, ka ne viņu laiž, ne viņai ir ko vilkt mugurā – bet omu jau uzlabojas. To vēl vairāk uzlabo labā feja palaižot meiteni un iedodot šikāko kleitu. Tad viņa dodas uz balli – un ak laime – viņu uzlūdz princis. Jā, protams, omu sarūgtina steidzamā vajadzība doties mājās, taču saldas atmiņas tagad ļauj paciest dzīvu. Un, kad uzrodas princis – laimes skala uzlec debesīs, turklāt mūžīgu mūžos. Un cilvēki taču mīl šo stāstu, to atkārto atkal un atkal neskaitāmās variācijās un veidos.

Tad vēl viens piemērs. Katastrofu stāsti taču arī vienmēr ir panākumiem bagāti. Parastā shēma ir apmēram šāda: rit parasta diena parastā pilsētiņā, viss ir garlaicīgi, vai ne? Bet tad – ak tavu neražu vispiemīlīgākais bērns pilsētā ņem un ieveļas akā. Un viņu nav viegli izvilkt, tāpēc pilsētas īgņas un visi citi mošķi tagad spiesti sadarboties, jo bērns visiem patika. Un tā nu visi atklāj, ka kopā var. Un izglābj bērnu. Un viss atkal ir normāli un parasti – bet tā kā nelaimes laikā viņi iemācījās sadarboties un iepazina cits citu, tagad visi ir nedaudz laimīgāki.

Un tā kā abus stāstus par kritumiem un kāpumiem visi ir dzirdējuši daudz, daudz reižu: visi gaida, ka kas tāds notiks. Reālā dzīve parasti gan ir šāda – bez īpašiem kāpumiem un kritumiem tajā. Un tāpēc mēs meklējam abus mākslīgi – izpūšam tādus ziloņus no mušām, ka maz neliekas. Tāpēc mums gribas nelaimes padarīt drusku lielākas (piem., ak, kā man sāp galva! nevienam nekad tā nav sāpējusi!)– cerot, ka pēc tam laime būs augstāka. Un tāpēc mēs tādus kritumus un kāpumus meklējam arī ārpus savas dzīves, taču iepludinot to tajā (piem., sportā).