Rīga ir kā piepe uz Latvijas miesas.
Vairākkārt dzirdēts tāds teiciens. Kas ar to domāts?
Sēž kā piepe - var izlasīt folkloras materiālos.
Tas, ko ieraudzīju vakar savā piemājas mežā, manī izraisīja patiesu interesi pa piepēm.
Neiedziļinoties lietas būtībā, ieraudzīju neredzētu skaistumu.
Piesedz priežu skuju jaka, gultā ozollapu paka,
Sēž kā piepe - sena tautas paruna mums saka.
Bērza saknes apņēmušas baltas tērpa krokas,
Cieši turas tās, kā līgavas pie līgavaiņa rokas.
Pa skuju taku bērzam laiks ir pienācis jau iet,
Piepju meiču smukie brunči viņam trupēt liek.
Blakus brūklenītes piesarkušiem vaigiem,
Bikli noskatās uz notikumiem brīnumainiem.
Un čīkstene to redzot kļuvusi pavisam bāla,
Tāpat kā man - tai lieta šī bij nezināma, tāla...
Tik mārpuķiti ziedēt netraucē nekas,
Tā vienmēr smaidot visā noraugas.
Paliek atklāts jautājums par piepi - Rīgu,
Kas baltā bērza tāsī ievelk jaunu stīgu.
Vai jaunām piepēm citu koku stumbros dzimt,
Teiks piepju speciālisti - piepisti, bet man laiks rimt.
