Iedvesmas zudums. Nolaidušās rokas. Skumjas. Dusmas.
Pārdomas.
Sveiki!
Es rakstu. Iedomājies? Un ne jau tikai šo nesaprotamo tekstu, ko lasīsi tālāk, bet grāmatu (vismaz es cenšos), kuru es tiešām gribu pabeigt no visas sirds.
Es īsti nezinu, vai to var nosaukt par rakstīšanu, bet.. kaut kas uz to pusi: reizi mēnesī piesēsties uz pāris stundām pie datora un atvērt WORD dokumentu un sākt drukāt. Šobrīd esmu uzrakstījusi teju 42K vārdu. Spriediet paši, cik daudz vai maz tas ir. Tās ir apmēram 110 lapas, ja neliek tādu burtu formatējumu kā es (un neaizmirstam, ka jauna nodaļa sākas jaunā lapā, līdz ar to kādā lapā var būt tikai pāris aizrakstītas rindiņas).
Atceros, ka biju izdomājusi, ka gribu uzrakstīt “Rožu dienasgrāmatu” (iesakiet, lūdzu, labāku nosaukumu) 45K vārdos. Nespīd. Ar 3K vārdiem nepietiks, lai izstāstītu stāstu līdz galam. Vēl tik daudz jāpasaka, jāpiedzīvo, jāpārdzīvo, jāizsapņo, jāizplāno, jāuzraksta. Tas viss ir jāizdara, un.. lai to izdarītu, ir smagi jāstrādā. Es to zinu. Bet tas ir grūti, ja vēlos beidzot uzrakstīt darbu, kuru nebūtu kauns rādīt mammai (jā, mana mamma zina, ka rakstu, bet viņai nav ne jausmas par ko, cik daudz utt), kur būtu tikai puisis un meitene un bučiņ-bučiņ varianti, bet arī kaut kas tam visam pāri.
Būsim reāli. Esmu nožēlojama romantiķe, un, lai ko es rakstītu, tur būs jūtas starp diviem cilvēkiem romantiskā veidā.
Vēl, lai es beidzot varētu piedzerties un izdrukāt šo stāstu, ir vajadzīga iedvesma. Protams, lasot gudros grāmatu rakstītāju ieteikumus – jāraksta katru dienu, iedvesmu nav jēgas gaidīt, tam būtu jābūt viegli. Bet kāda gan jēga no parasta burtu virknējuma, kurā nav nekādu emociju?
Es tā nevaru. Es gribu, lai uzrakstītās rindas liek man just kaut ko. Jebkādu emociju – dusmas, prieku, sāpes, laimi, nesapratni. Jebko. Gribu just.
Bet to nevar dabūt gatavu uz viens un divi.
Ticiet man, es gribētu uzlaboto un pabeigto “Rožu dienasgrāmata” sniegt jums, lasīt un baudīt, bet.. lūdzu, lieciet man sajusties tik pat uzlādētai kā pirms četriem gadiem. Lūdzu.
Pašlaik es rakstu savai atvilktnei, līdz ar to es nevaru lasīt jūsu komentārus un uzmundrinošos vārdus.
Varbūt tieši Tu esi mans cītīgais lasītais no maniem 14, bet nu man drīz paliek 20. jēziņ. “Paceļam šampanieša glāzes, mīļie!” un tu zini, ka esmu bijusi cītīga un aktīva, un regulāra spoku viešņa (agrāk), tāpēc, lūdzu, sūti man labos vārdus.
Ja nebūtu tādā bankrotā, dzēšot visu “Rožu dienasgrāmata” stāstu, aizsūtītu katram pa cepumam
Paldies
Gan jau kādreiz atkal tiksimies
Jūsu Minons.
xoxo
-
Ja vēlies, tad ar daļēji apkaunojošo vēsturi vari iepazīties šeit:
2019.gads https://spoki.lv/literatura/Nokautuve/892306 (viena nodaļa)
2016.gads https://spoki.lv/literatura/Black-roses/786558
2016.gads https://spoki.lv/literatura/Es-gribu-but-tavs-1/781768
2015. gads https://spoki.lv/literatura/Tapec-ka-es-tevi-milu-ieskats/756748
2014.gads https://spoki.lv/literatura/Neka-ko-zaudet/730707
2014.gads https://spoki.lv/literatura/Neizsapnotais-skupsts/719665
nav vērts vērt vaļā:
2014.gads https://spoki.lv/literatura/Pamats-zem-kajam/711248
2014.gads https://spoki.lv/literatura/Sirds-netrauces/711186
2014.gads https://spoki.lv/literatura/Tapec-ka-sap/707645
2014.gads https://spoki.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities/698667
2014.gads https://spoki.lv/literatura/No-pazemes-lidz-zvaigznem/690470