local-stats-pixel fb-conv-api

Izsūtījuma stāsts - Andrejs Ernests Priede2

123 0

1912.gada 9. oktobrī piedzima mans vecvectēvs- Andrejs Ernests Priede. Viņš bija trešais, jaunākais dēls savai mātei Elīnai un tēvam Pēterim. Vecākajam dēlam Jānim vēlākos gados tika nodotas "Kūžu" mājas Vestienā, kurās visi trīs dēli uzauga un vadīja savas bērnības dienas. Vidējais dēls, Pēteris, jau astoņpadsmit gadu vecumā mira no dizentērijas, kas izpaudās ar milzīgu caureju, un tika uzskatīts, ka nedrīkst dot dzert. Viņš atūdeņojās un mira sēdēdams mazmājiņā. Neilgi pēc tam- 1930. gada ziemā mira arī Andreja māte, viņas nāve, kā uzskata radinieki, bija cieši saistīta ar skumjām, kurām gāja cauri zaudējot dēlu.Viņa to nespēja pārdzīvot.


Kādā Vestienas kultūras nama ballē Andrejs satika savu mīlestību Kseniju- manu vecvecmāmiņu, gudru un gaišu sievieti. 1939. gadā viņi sarīkoja greznas kāzas Vestienas luterāņu baznīcā. Kad viņi apprecējās, pārvācās uz "Griežmanēm", kuras iegādājās par 300 zelta cara rubļiem (ne latiem) no kāda veca pāra, kuri šo bagātību paslēpa, un tās atrašanās vieta vēl joprojām ir noslēpums.
1941. gadā, kādā brīnišķīgā maija dienā, pasaulē nāca Valdis Priede- Ksenijas dēls, manas vecmāmiņas vecākais brālis. Tūlīt pēc viņa dzimšanas- 14. jūnijā notika pirmā izvešana, deportēti tika cilvēki no visas Latvijas, tai skaitā arī Andreja vecākais brālis Jānis no "Kūžu" mājām ar viņa visiem 3 bērniem- Rutu, Pēteri un Āriju. Viņus sasēdināja zirga vezumā, ļāva paņemt nedaudz ēdiena. Un tā krievu zaldāti viņus aizveda uz staciju, lai no Madonas vestu uz Sibīriju. Pēdējo reizi viņus redzēja kāda kaimiņiene, kas noskatījās kā Andreja vecāko brāli, kuru pēc tam no ģimenes esot nošķīruši, iesēdina vezumā un ar visu ģimeni aizved prom uz Sibīriju.


Pa to laiku Ksenija, kura ir dzimusi 1917. gadā, "Lauskos", ir Griežmanēs ar savu mazo, tikko dzimušo puiku. Vietējās sievietes viņai teica, lai skrien mežā, slēpjas, bet viņa bija pārāk uzraukusies, ko viņa darīs ar tādu mazu, kliedzošu zēnu meža vidū. Vīriešus esot gribējuši izvest atsevišķi, bez ģimenēm, no viņu darba vietas. Andreja palīdzes to esot uzzinājušas un brīdinājušas saimnieku par likteni, kāds viņu sagaida, ja viņš dotos uz darbu, viņas teikušas, ka pašas aizbraukšot uz viņa darba vietu un pateikšot, ka saimnieks nevarēšot ierasties, jo viņam citi darbi darāmi. Tā arī izdarīja, un vismaz pagaidām mans vecvectēvs izglābās, bet citiem vīriem gan tāda veiksme nebija. Viņus sasēdināja ratos un aizveda. Nākamajā dienā bija paredzēta visu ģimeņu izvešana, tajā naktī Ksenija, mana vecvecmāmiņa, dzirdēja, kā visas mašīnas brauc garām viņu mājai pa ceļu, kas atradās 1,5 km attālumā. Viņai bija ļoti bail, mājā izslēdza visas gaismas un augšstāva iztabiņā, ierāvusies stūrī un piespiedusi pie krūtīm savu bērnu ,viņa jau iztēlojās klauvējienu pie durvīm un bargu balsi, kas liktu pamest mājas, bet visas mašīnas aizbrauca garām viņus nepaņemdamas, un viņi atkal izglābās. Pēc mēneša, ap Jāņiem, sākās karš.


Tā, kā Andreja vecāko brāli, Jāni, kuram tika atdotas viņa bērnības "Kūžu" mājas, izveda, viņš aizgāja saimniekot tur, jo tur bija palikuši lopi un citi darāmi darbi. Neviens nezināja vai viņa vecākais brālis vispār atgriezīsies. "Griežmaņu" māju, kurā viņi visu šo laiku bija dzīvojuši, viņi atdeva rentniekam.
1943. gadā, "Kūžos" nāca pasaulē mana vecmāmiņa, kuru nosauca par Liliju. Pēc 8 mēnešiem, 1944. gada augustā visa ģimene salika savas vērtīgākās mantas smagajā automašīnā un ar Andreju pie stūres, viņa sievu blakus ar manu vecmāmiņu klēpī un vecmāmiņas vecāko brālīti aizmugures sēdeklī, devās Kurzemes virzienā. Pa ceļam viņi devās pie Ksenijas vecākiem un atvadījās, jo viņi vēlējās palikt savās mājās. Iet karš. Gaisā bija redzamas vācu un krievu lidmašīnas, bumbas tika mestas uz ceļiem, netika saudzēti ne rati, ne zirgi, ne mašīnas. Visi tajā laikā bēga, dedzīgi vēloties tikt prom no Latvijas. Daudziem tas arī izdevās. Manas vecmāmiņas ģimene arī vēlējās tikt prom, lai ar kuģi dotos uz Zviedriju. Visapkārt bija jukas, pagasta mājās visi dokumenti izmētāti, nebija nekādas kārtības, neviena nebija uz vietas. Andrejs, izmantojot savas mākslinieciskās prasmes, izgatavoja sev un savai ģimenei jaunus dokumentus ar citiem vārdiem un dzimšanas datumiem. Tikai tāpēc, lai glābtu savu un savas ģimenes dzīvību (toreiz pieņemtie dzimšanas datumi un vārdi šajos laikos netika atmainīti atpakaļ).


Viņi brauca lēni, nemanot augusts pārtapa septembrī, kas togad bija īpaši saulains. Viņi brauca uz jūras pusi, lai tiktu ar kuģi uz Zviedriju, bet atdūrās pie Ventas, kur pilnā sparā “vārījās” "Kurzemes katls". šāviņi bija tik spēcīgi, ka nakts vairs nebija kā nakts, jo no šāviņiem viss izgaismojās kā dienā. Tur kāda ģimene viņus ielaida pie sevis, un mana vecmāmiņa tur sagaidīja savu pirmo dzimšanas dienu. Pēc dzimšanas dienas viņi gribēja sēsties laivā, bet nobijās no šāviņiem un devas Talsu virzienā. Pie Talsiem viņi atrada patvērumu "Ābeļos",mājā, kur tajā laikā bija pilns ar bēgļiem no visiem Latvijas nostūriem. "Ābeļi" piederēja kādai vecai un slimai sievietei, kura bija nespējīga staigāt un visu laiku gulēja gultā. 1945. gadā viņi "Ābeļos" sagaidīja kara beigas. Kādam no šīs mājas iedzīvotājiem bija radio, Tajā viņi saklausīja, ka karš ir beidzies. Visi sapulcējas ārā, pagalmā, cilvēks pie cilvēka, un klausījās ko rado ziņo. Mana vecmāmiņa atcerās kā stāvējusi tur, skatījusies uz augšu un redzējusi vien cilvēku stāvus, jo visi bija pārāk aizrāvušiesar ziņu par iespējamo laimi, ka aizmirsuši paņemt viņu rokās. Kad viss tika noskaidrots, mana vecvecmāmiņa Ksenija dalīja zaldātiem drēbes, jo tādi viņi nevarēja rādīties uz ielas.


Arī 1949. gadu viņi sagaidīja "Ābeļos".Tai pat laikā Ksenijas vecākiem "Lauskos" sāka veidoties lieli nodokļu parādi, kurus viņi nebija spējīgi samaksāt, tāpēc viņi sakrāva vezumā visus labumus un brauca uz pagasta padomi, kuru piekukuļoja, lai viņi varētu tikt prom, jo, ja viņi būtu palikuši "Lauskos", tad nebūtu palikuši dzīvi. Viņi aizbrauca uz "Ābeļiem", pie savas meitas un tur atrada sev mājvietu.


Kādā naktī garām "Ābeļiem" brauca izvedēju mašīnas, bet pabrauca garām. Viņiem jau atkal paveicās.
Tajā laikā Andrejs strādāja prokuratūrā par šoferi, prokurors Valentīns Puharts palīdzēja Andrejam veidot dokumentus tiem, kuri pēc izvešanas dzīvoja mežā un vēlējās tikt prom. Meži regulāri tika ķemmēti un cilvēki nošauti. 1950. gadā kāds ļoti tuvs ģimenes cilvēks ( Ksenijas brālis ) Andreju nodeva, jo viņš Vestienā bija aizsargs. Manai vecmāmiņai tad bija tikai 7 gadi un viņa tikko bija sākusi iet 1. klasē, viņas brālis- 3. klasē. Rudenī, naktī, uz viņu māju atnāca bruņoti zaldāti, pieklauvēja, lika, lai Andrejs saģērbjas. Viņš atvadījās no ģimenes, paņēma manu vecmāmiņu klēpī un teica: "Mācies, mācies, mācies". Tajā naktī Andreju aizveda. Nākamajā rītā bija gaidāma mantu aprakstīšana, tāpēc pa nakti mana vec vecmāmiņa mantas iznesa ārā un izdalīja kaimiņiem.
Andeju tikmēr aizsūtīja uz Stūra māju. Tur no viņa paņēma visu, kas viņam bija un apģērbam izgrieza pogas ( iespējams, lai pārkausētu lodēs). Pēc stūra mājas viņu aizveda vēl uz citām ieslodzījuma vietām un visbeidzot uz Sibīriju.


Tad arī Kseniju aizveda uz pratināšanu Stūra mājā, viņai prasīja vai viņa 1943. gada 10. decembrī esot bijusi “Gaidu” sanāksmē un teikusi runu. Tā tas nebija, un viņa to arī noliedza. Kad viņu palaida uz mājām, visi bija izbrīnīti, jo nebija gaidījuši, ka viņa tiks no turienes ārā. Kamēr Ksenija bija nopratināšanā, mana vecmāmiņa saslima ar šarlaku.Viņai bija 40 grādu temperatūra un viņu pieskatīja Ksenijas paziņa. Tā kā mamma nebija mājās un izsaukt ātro palīzību nevarēja, manu vecmāmiņu ievīstīja segās un aiznesa uz slimnīcas šarlaka nodaļu. Šarlaka izraisīto komplikāciju dēļ viņa vēl joprojām labi dzird tikai ar vienu ausi.


Andrejs nokļuva Omskā, Karagandā, Sibīrijā. Tur viņi bija visi kopā kriminālnoziedzinieki, izglītoti mākslinieki un slavenības.


Kādā naktī pie viņiem ienāca kāds zaldāts un jautāja, vai kādam ir prasmes motoru labošanā, jo ziemas bija bargas, motori bieži vien to neizturēja. Andrejs droši pacēla roku un teica, ka jā, viņš mākot labot motorus. Viņš palīdzēja salabot motoru un tika pie ēdiena devas paaugstinājuma, jo ēdiena daudzums, kuru viņiem deva bija niecīgs. Līdzko parādījās pirmā zāle, visi cauri drātīm sniedzās un plūca to, lai izvārītu vitamīnu zupu.


Karagandā akmeņlauztuvēs, viņiem bija jāspridzina akmeņi. Vienu dienu visi uzraugi bija prom, bija palicis viens zirgs, kurš uzkāpa uz sprāgstvielas un tika saspridzināts gabalos. No bada viņi šo zirgu izvārīja un apēda.

ndrejs strādāja arī Omskā, kur viņš cēla TECu. Tur viņš ieguva savas prasmes mūrēšanā. Reizēm cēlējtroses pārtrūka un mūrētājus pāršķēla uz pusēm. Kad tā notika , tad mirušie tika iemūrēti mūžīgā ieslodzījumā starp pašu mūrētajām sienām.


1953. gada 5. martā nomira Staļins, pēc viņa nāves viss mainījās. Nāvei nolemtajiem beidzot tika dota iespēja atgriezties.


Manas mammas Aija, atcerās, ka no šī brīža pirms 19 gadiem viņas vectēvs, Andrejs, vēl saimniekoja Plieņciemā, kur, braucot uz Enguri, pie savas vecmāmiņas, es piestāju kā domās, tā atmiņās. Tās bija vecas mājas "Mētras" netālu no Plieņciema baltās kāpas. Mana mamma tur bieži bija bērnībā un atceras, kā Andrejam vienmēr līdzi bija rupjmaize un speķis, kas bija ievīstīts avīzē. Kad mana mamma bija noskraidījusies pie jūras, viņš viņai uzsmērēja rupjmaizes šķēli ar speķi, un viņai likās, ka nekā garšīgāka uz pasaules nav... "Mētras" sabruka, bet Andrejs blakus bija ielicis pamatus jaunai mājai, jaunai dzīvei kādam no mazbērniem. Viņš vienmēr ļoti domāja par viņiem un viņu nākotni.


Kājās viņam vienmēr bija sandales. Vienalga, vasara vai ziema. Toreiz mana mamma nesaprata, viņai tas likās dīvaini, bet tagad viņa saprot, ka pēc visa piedzīvotā Sibīrijā Latvijas ziema viņam bija kā vasara. Viņam vienmēr bija balts krekls un žakete. Uzvalka bikses saspraustas ar drošības adatu, jo poga vienmēr bija kaut kur pazudusi... Un sandales.. Kāju pirkstiem bija gangrēna...
1996. gada pavasaris viņu pieveica... Viņš iemūrēja pēdējo akmeni Plieņciema mājas pamatos un aizbrauca uz mājām Talsos pavisam vārgs. Glābt viņu neizdevās.


Kad viņi tikko ieradās Sibīrijā, visi tika nostādīti rindā un viņiem teica- "Te jūs arī sapūsiet". Bet mans vecvectēvs Andrejs Ernests Priede nomira 85 gadu vecumā savā mājā Talsos. Pilsētā, no kuras viņu izsūtīja uz Sibīriju, bet viņam bija tas gods nomirt savā dzimtenē, Latvijā.

123 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Ļoti labs raksts par senču dzīves gājumu un mūsu valsts vēsturi. To nekad nevajag aizmirst!
9 0 atbildēt

Taisnīgi būtu, ja to izdzimteņu atvases, kas reiz grāva un iznīcināja ģimenes un likteņus, dabūtu izbaudīt to paši uz savas ādas!

Es ticu, ka reiz pienāks tā diena, ka tādas atrakcijas reiz būs krievijā un cilvēkus no piemēram maskavas, sūtīs uz Guandu vai Juņnaņu  emotion

4 0 atbildēt