Laid pa labi #124

No rīta pamodāmies no tā, ka Santa mūsu istabā atrāva vaļā aizkarus. "Labrīt, miega mices! Laiks celties! Mums ir daudz darāmā." Gabriela kaut ko noņurdēja spilvenā un gulēja tālāk, es lēnām cēlos no gultas un vēroju Santas uzvedību. Vai viņa tiešām neko naktī nemanīja? Centos saskatīt kādu zīmi viņas sejā par to, ka viņa zin, kas naktī bija noticis, bet tajā bija vien plats smaids. Uzmetu skatienu Gabrielai. "Lai viņa paguļ. Tāpat no viņas diži lielā palīdzēšana nebūs, ja vien nebūs nepieciešamība pēc make-up vai frizūras." Noteicu un devos dušas virzienā. Vannasistabas durvīs saskrējos ar Emīlu. Manīju, ka Santa ir man aiz muguras, tāpēc izspiedu no sevis klusu" labrīt" Emīla virzienā un ieslēdzos vannasistabā. Atgriezu vaļā ūdens krānu un ar aukstu ūdeni nomazgāju seju, lai pamostos. Jutu, ka šī būs grūta diena. Rezultātā laiks pagāja diezgan ātri, un izdarot visu, kas nepieciešams, attapāmies, ka pulkstens ir jau trīs un pēc pāris stundām sāks ierasties viesi. Abas ar Gabiju aizgājām uz savu istabu, lai savestu sevi kārtībā. Gabriela sāka ar mani, uzklājot ne gluži uzkrītošu, bet pamanāmu make-up, kas izcēla manas acis. Biju paņēmusi līdzi zilo, vieglo kleitiņu, kas saskanēja ar manu zilo rudzupuķu vainagu. Vēl ieveidoju matus vieglās lokās un ieliku matos vainagu. "Ei, mazā. Tu tik skaista! Jūtu, ka Kristapa sirds šodien noteikti piederēs tev," Gabriela ķiķināja, krāsodama sev acis un nopētot mani. "Beidz, dullā. Varbūt viņa sirds jau pieder man," veltīju viņai viltīgu smaidu. Tā abas kādu brīdi ākstījāmies un visbeidzot bijām gatavas. Jutos ļoti labi un man bija pacilāts garastāvoklis. Izejot ārā sētā, atradām Santu pie ugunskura vietas. Emīla mašīnas nekur nebija. " Vai tu šovakar piebiedrosies man un arī būsi vientuļā dvēsele?" Gabriela pajautāja. "Nē," Santa iesmējās. "Emīls aizbrauca pakaļ pirmajiem viesiem." "Ak, es jau cerēju, ka varēšu nocelt tavu vainadziņu un tu manu.. Bet nu neko. Būšu vientuļniece." Gabriela tēloja aizvainoto. Pēc brīža visas sākām smieties un palīdzējām Santai ārā uzklāt galdu. Kad nācu ārā no mājas ar pilnām rokām bļodu, sētā iebrauca Emīla mašīna,un ieraugot, kas viņam sēž blakus, es gandrīz nometu bļodas uz zemes. Tas bija Kristaps. Trīcošām rokām aiznesu bļodas uz galda un pagriezos pret nācējiem. Kristaps man veltīja siltu smaidu:"Sveika! Negribēju bojāt pārsteigumu, bet es jau biju uzaicināts uz šo ballīti vēl pirms tu mani aicināji. Mēs ar Emīlu esam draugi." Zeme, apstājies. Vai tiešām viss varēja kļūt vēl sarežģītāk? Šķita, ka pat Gabriela man blakus ir aizturējusi elpu. "Sveiks! Tad jau sanāk, ka tu būtu ieradies arī tad, ja nebūtu tevi aicinājusi." Kristaps pamāja ar galvu. "Jauki, tātad bija lemts mums tikties." Nervozi pasmaidīju un devos uz māju. Jutu, ka man kāds seko un domāju, ka tā ir Gabriela. Kļūdījos, Emīls. Abi iegājām virtuvē. "Tātad Kristaps ja?" Uzmetu viņam jautājošu skatienu. " Viņš man pastāstīja par jūsu interesanto iepazīšanos. Tātad Tinder, ko? Hmm." Viņš pienāca man klāt un pieliecās man tik tuvu, ka jutu viņa elpu sev uz ādas un man uzmetās zosāda. "Ja bildē būtu es, tu to laistu pa labi, vai pa kreisi? Es tavējo noteikti pa labi." Atkāpos no viņa, un tieši laikā, jo virtuvē ienāca Santa. "Nu, ko tad jūs te darāt? Emīl, ir jāiekurina grils, lai varam sākt cept gaļu." Emīls uzmeta man skatienu un devās ārā no virtuves, pa ceļam uzspiežot skūpstu Santai uz lūpām. "Ak, kā viņš man patīk.." Šķiet, ka Santa par kaut ko aizdomājusies, negribēju pat iedomāties, par ko. "Tikai patīk?" Klusi pajautāju. "Jā. Mēs jau tikai nesen sākām satikties. Un es neesmu no tām, kas baigi tic mīlestībai, viņš arī nē. Mums abiem kopā ir labi, un ar to pietiek. Labi, ņem to pēdējo augļu paplāti, es iznesīšu dzērienus un lai sākas ballīte!" Viņa sasita plaukstas un mēs iesmējāmies. Izdarīju, ko viņa lūdza un laukā uzmeklēju Gabiju. Aizvilku viņu tālāk no pārējiem un aizsmēķēju. " Klau, mazā. Man izskatās, ka tev te īsts meksikāņu seriāla cienīgs sižets veidojas. " Viņa centās būt nopietna, bet varēja manīt, ka viņu šis viss uzjautrina. "Te tev nav neviena, un te pēkšņi veseli divi, pie tam abi ir draugi un vienam no viņiem ir draudzene. Vai pateiksi man, kāds būs noslēgums?" Viņa vairs nespēja valdīt smieklus. Dusmīgi uz viņu paskatījos. "Un kas tad tev pašai bija, kad laidi gan ar Maratu, gan Ronaldu?" Smiekli aprāvās. "Labi, piedod, negribēju tevi aizvainot. Man vienkārši nervi ir tā uzvilkti. Nu kāpēc pasaule ir tik maza? Obligāti, ņemot vērā jau tā neveiklo situāciju, nē, viņiem vēl jābūt draugiem." Aizsviedu izsmēķi. "Nomierinies. Koncentrējies uz Kristapu. Šaubos, ka Emīls viņam kaut ko būs teicis. Ignorē Emīlu un pievērsies Kristapam." Viņa mani apskāva. "Bet nu, ejam atpakaļ, šausmīgi gribas padzerties." Tā nu gājām atpakaļ pie pārējiem un manīju, ka ir ieradušies vēl daži viesi. Viens puisis vēroja mūs, kad nācām un viņa acis palika piekaltas pie Gabrielas. Protams, arī viņai būs kāds pielūdzējs. Kristaps pienāca pie manis un mēs pavadījām lielāko daļu vakara kopā. Viņš bija patīkams puisis, man patika ar viņu pavadīt laiku kopā. Mēs visi kopā iedzērām, spēlējām Santas sagatavotās spēles un lēcām pāri ugunskuram. Visu laiku pie sevis atgādināju, ka man ir jāpievēršas Kristapam un nav jādomā par Emīlu, taču dažas reizes skatiens aizslīdēja pie viņa. Varbūt tāpēc, ka viņš jau raudzījās pretī. Jutu, ka man sāk pamatīgi reibt un savajadzējās uz tualeti. Iegāju mājā, aizgāju uz tualeti un uzmetu skatu spogulī. Es šodien tiešām labi izskatos, man piestāv zilā krāsa. Nopētīju, vai kosmētika nav kaut kur izplūdusi un devos ārā no tualetes. Pie durvīm mani gaidīja Emīls. Nepaspēju neko pat īsti saprast, kad viņš jau bija parāvis mani aiz rokas un ievilcis tuvākajā istabā. "Tu mani šodien padarīsi traku," viņš teica aizsmakušā balsī. "Tu esi tik skaista,bet ne mana. Lai gan tagad viss izskatās ne par labu mums, taču tici man, tu būsi ar mani." Paskatījos viņam acīs :" Kāpēc tu domā, ka es gribu būt ar kādu, kurš netic mīlestībai?" "Kas tev to teica?" Viņš mazliet atrāvās no manis. "Santa. Izklāstīja, cik jūs esat saskanīgi pateicoties tam, ka nemeklējat mīlestību." Paraustīju plecus. "Nu tā varbūt viņa domā." Stāvēju apjukusi. Ko viņš grib no manis? Manīju, ka Emīls liecas klāt manām lūpām un pagrūdu viņu malā. Izskrēju no mājas, nomierinājos un devos pie pārējiem. Pēc brītiņa dzirdēju, kā aizbrauc mašīna. Man pat nebija jāskatās, es zināju, ka tas ir Emīls, kurš aizbrauca. Iespējams, ka tā pat bija labāk. Redzēju Santas apjukušo skatienu un sajutos vainīga. Ātri vien izmetu visu nevajadzīgo no prāta un devos ar Kristapu dejot. Dejojām ilgi un labi pavadījām laiku. Beigās biju galīgi piedzērusies un sapratu, ka man jādodas gulēt. Kristaps mani pavadīja līdz istabai un pēdējais, ko manīju, bija viņa skūpsts man uz vaiga. Pasmaidīju un aizmigu.