local-stats-pixel fb-conv-api

Laid pa labi #91

37 0
No rīta gandrīz nogulējām autobusu. Pēdējā brīdī Gabija ar skaļu kliedzienu uzmodināja mani, un tā nu mēs pa galvu, pa kaklu saģērbāmies un skrējām uz autoostu. Tagad, sēžot busā jau pusceļā uz Rīgu, mēs abas ķiķinājām par to. "Es no sākuma domāju, ka man telefons nepareizu laiku rāda,"Gabriela noteica ar izteiktu sašutumu. " Es atkal gandrīz garu izlaidu no tā tava kliedziena," smiedamās atbildēju. Tā kādu brīdi parunājām vēl un tad es iemigu. Uzmodos no tā, ka Gabija mani purināja aiz pleca. " Ee, guļava! Lauki ir ieradušies pilsētā, pietiek gulēt!" Atvēru acis un ieraudzīju, ka griežamies iekšā jau autoostā. Velns, laiks gan ātri pagāja. Un uzreiz prātā iešāvās atskārsme, ka man tak bija jāpamodina Kristaps. Varbūt ar labi kā ir, man šķiet, ka neesmu vēl gatava ar viņu satikties. Un ja viņš būs aizgulējies un nebūs ieradies mūs sagaidīt, nekas traks. Pārdzīvosim. Savācam savas mantas un dodamies uz izeju. Ieelpoju svaigo gaisu. Ārā jau spīd saule un diena solās būt skaista. Tā nu izkāpām no autobusa un pagriezāmies, lai dotos uz Origo. Pēkšņi aiz muguras izdzirdēju puiša balsi :"Karolīna?" Neticīgi skatīdamās, pagriezos uz balss pusi un ieraudzīju Kristapu. Viņš gan nebija uzvalkā un ar sarkanu rožu pušķi, bet gan džinsos un pieguļošā kreklā, kas izcēla viņa muskuļus. Viņš bija viegli iededzis un blondie mati bija nevīžīgi atglausti atpakaļ. Bāc, viņš dzīvē izskatījās labāk, nekā bildēs. "Noslauki siekalas," dzirdēju Gabrielas balsi. Veltīju viņai iznīcinošu skatienu un spēru soli Kristapa virzienā. Viņš pienāca man klāt un sniedza plīša lāci. "Sveika! Domāju, ka ziedi ātri novītīs, tāpēc dāvināšu kaut ko paliekošāku." "Sveiks! Nevajadzēja jau, bet paldies! Man patīk plīša rotaļlietas." Veltu viņam smaidu. Viņš man atsmaida pretī un jūtu mazu slābumu ceļos. Nu nē, sieviete, kas tev kaiš? Kādu brīdi raugāmies viens otrā, līdz Gabrielas balss pārtrauc klusumu :"Klau, man šķiet, ka drīz viss Centrāltirgus dzirdēs, kā man burkšķ vēders. Mēs varam doties kaut kur paēst brokastis?" Novērsos no Kristapa :"Protams, ejam." Tā nu mēs visi kopā devāmies meklēt ēstuvi, lai ieturētos. Biju mazliet samulsusi, tāpēc Gabriela centās uzturēt sarunu ar Kristapu, un ik pa laikam arī es iesaistījos. Tā nu pagāja laiciņš un nolēmām doties tālāk pie Santas. "Klau," viltīgi smaidīdama, Gabriela paskatījās uz mani. "Kāpēc gan tu Kristapu neuzaicini Jāņus pavadīt kopā ar mums?" Veltīju viņai dusmīgu skatienu. Viņa saprata, ka, par spīti samulsumam, man Kristaps patīk. "Tu taču teici, ka tā būs tikai meiteņu ballīte." Noteicu un devu viņai brīdinošu skatienu, kuru viņa tēloja, ka neievēro. "Nē, tas bija tikai, lai atšūtu Maratu nost. Tā jau tur puiši būs." Viņa paraustīja plecus. "Labi," nobolīju acis un pagriezos pret Kristapu :" Pievienosies rītvakar mums?" "Ar lielāko prieku." Kristaps veltīja man žilbinošu smaidu. "Labi," ātri nobēru, jo manīju, ka tuvojas mūsu autobuss. "Tad es tev laiku un vietu atsūtīšu SMS." Ātri apskāvāmies un abas ar Gabiju ielecām autobusā. Nopīkstinājām etalonus un apsēdāmies brīvajās vietās. Pagriezos pret Gabrielu: "Kas, pie velna, tas bija?" "Kas tieši?" Gabija ir pati nevainība. "Kāpēc gan neuzaicināt Kristapu pie mums svinēt svētkus?" Izmēdīju viņu. "Kāpēc tu tā darīji?" "Paklau, meitēn, būtu bijusi pateicīga man, nevis uzbrukusi. Vēl drusciņ, un tu būtu izkususi, uz viņu blenzdama." "Kas par muļķībām? Es pat nedomāju kust!" "Protams, jā, jā. Tu jau kā vienmēr neko. Bet man no malas labāk zināms." Gabriela uzmet man bez maz vai mātišķu skatienu. "Vai tad nepriecājies par to, ka viņš piekrita?" "Priecājos, bet tas viss šķiet.." Aizdomājos. Kā gan tas viss šķiet? "Tas viss vienkārši šķiet par strauju. Tas, ka man viņš patīk, nenozīmē, ka uzreiz vēlos laiku pavadīt kopā ar viņu." "Pati sevi dzirdi? Patīk, bet negrib pavadīt laiku kopā. Nu beidz. Ļaujies. Starp citu, kur tas tavs otrais pielūdzējs, ko Ronalds toreiz atveda? Emīls, šķiet bija vārds." Jau biju gaidījusi, ka Gabriela ko tādu pajautās :"Nezinu, nav devis nekādu ziņu kopš dienas, kad aizbrauca." "Uh, kretīns tāds. Šķita, ka viņš arī tev.." "Gabij, beidz. Man jau tā prāts ir sajaucies vienā lielā putrā. Es negribu runāt par viņiem." "Labi, labi, mazā, necepies. Ja nē, tad ne." Skatījos ārā pa autobusa logu. Tiešām man prātā bija liels juceklis, jo man simpatizēja Kristaps, bet arī uzreiz ļoti vilka pie Emīla. Papurināju galvu, viss, es negribu par to domāt. Laiks rādīs, kas un kā būs. Izkāpām mums vajadzīgajā pieturā, kur Santa mūs jau gaidīja savā automašīnā. Ielikām somas un iesēdāmies pašas. "Nu sveikas, meičas! Gatavas super mega foršai ballītei?" Mēs abas smiedamās pamājām ar galvu. Atlikušais ceļš līdz Santas mājai bija jautrības pilns. Kad izkāpām pie Santas mājas, ieraudzīju, ka sētā stāv vēl viena mašīna. Pazīstama. Nē, tas nevar būt. "Tu esi viena?" cenšoties, lai balss netrīs, pajautāju. "Nē, mans draugs arī te ir. Tūlīt jūs iepazīstināšu." Man vēderā viss sagriezās. Tas nevar būt. No visas sirds cerēju, ka kļūdos, taču tur jau viņš bija. Tikko atvērtajās mājas durvīs stāvēja Emīls. Jutu, ka arī Gabriela man blakus sastingst.
37 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Bildes izvēle laba, taka purvā emotion

1 0 atbildēt